Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Citu pieredze

Dziedātājs Renārs KAUPERS piedzīvojis veģetatīvo distoniju!

Intervijā žurnālam Una ( 2009.gada septembra Nr.) vienmēr smaidīgais un optimistiskais Prāta vētras līderis atklāj, ka arī viņa dzīve nebūt nav tik rožaina kā no malas izskatās un pirms pāris gadiem viņš pat bijis uz pilnīga nervu sabrukuma robežas.

Pirms divarpus gadiem es pakāpeniski piedzīvoju veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu. Cilvēki, kas nav ar to saskārušies nesaprot, ko tas nozīmē, tev viss it kā ir OK, nekas nesāp. Acīmredzot tas ir no pārslodzes, stresa, no ātrās ikdienas.

Realitāte ap tevi izmainās. Tu vairs nevari palasīt burti šilierējās, tu nespēj paskatīties televizoru -  viss tevi uztrauc, uzbudina, tu esi pastāvīgā diskomfortā. Visu laiku stress! Nevari paiet pa ielu -  virsū skrien reklāma... Un galvenais ka neviens tevi nesaprot.

Atbrīvošanās no šīs sajūtas man prasīja ilgu laiku, vairāk kā divus gadus. Līdz galam vēl nesaprotu, vai es no tā esmu ticis ārā vai arī esmu to pieņēmis un iemācijies sadzīvot.

Šobrīd es jūtos labi, man ir prieks kontaktēties, bet toreiz es gribēju nolīst maliņā, bet arī tur jutos draņķīgi.

Tas viss ir saistīts ar stresu, jo mums nekad nav gana, vienmēr gribam vairāk. Mēs zinām, ka strādāt ir labi un ka tas ir jādara, bet pienāk brīdis, kad sevi vairs nevar apturēt un tad vadzis lūst.

- Kā Tu no tā visi tiki laukā?

Acīmredzot nekas nenotiek nejauši. Lasīju literatūru, kas saistīta ar Austrumiem, sāku interesēties par meditāciju. Sāku to praktizēt no rīta un vakarā- pasēdi mierīgi un mēģini apturēt nenormālo domu plūsmu.

Un tad tu paskaties uz kādu zvejnieku, viņš nekur īsti nav bijis, varbūt divreiz līdz Rīgai atbraucis, toties viņā ir tas miers un viedums. Jo - re, kur jau ir tā dzīve! ... Vairāk lasi žurnālā „Una”. #

 

 „Sandra Zvīgule nealkst dīvas lomu”

http://www.nra.lv/ / žurnāls Mēs 13.06.2009. / Antra Gabre

SandraZvīgule tās pāris stundas, kamēr runājam, ir ārēji harmoniska un mierīga. Pati saka – tikai nesen izkustējusies no gandrīz gadu ilga sastinguma punkta. Tomēr neatstāj sajūta, ka iekšēji aktrisē verd šaubas, nedrošība, alkas un vienlaikus arī pieredzē sakņota pašapziņa. 27. jūnijā viņa svinēs savu 37. dzimšanas dienu.

Jutos drusku nomirusi...

Tikko atgriezusies no viesizrādēm Kanādā, viņa nesūkstās par vēso vasaras sākumu Rīgā. Kanādā esot bijis vēl aukstāks un lietaināks. Kaut arī Jaunajā Rīgas teātrī sezona nav beigusies un par darba trūkumu sūdzēties nevar, aktrise par sevi saka – šobrīd nejūtoties "aktuāla". Gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē viss ir kārtībā, ikdiena skaita mierīgas un harmoniskas minūtes un stundas. Var jau būt – tāpēc, ka slimība likusi pārvērtēt, kas dzīvē ir būtiskākais. Banāli, bet fakts. Sandra tagad to zina. Viņa arī atkārto to pašu, ko pirms tam teikuši daudzi. Ka cilvēkam bieži vien šķiet – viņš ir perfekts Dieva radīts mehānisms, kuram nekas nevar notikt. Pēc 11 teātrī nostrādātiem gadiem un gandrīz četriem desmitiem lomu organisms "nobrucis". Slodzes dēļ mazāk laika atlicinājusi sev, atpūtai, veselībai, līdz ķermenis pateicis nē. "Pagulēju slimnīcā un nedēļu varēju padomāt par visu savu dzīvi. Iznācu ārā un jutos drusku nomirusi – it kā viena dzīve būtu beigusies un jāsākas nākamajai, bet nav īsti spēka un iedvesmas. Mani ļoti atbalstīja ģimene. Saprotu, ka tas bija ļoti svarīgs brīdis, lai es sakārtotu prioritātes, nedrāztos ar galvu sienā. Tāpēc tagad man lomu ziņā ir mierīgāks periods. Tas nav slikti, man patīk distance, kad varu paskatīties un saprast, ko patiešām gribu darīt uz skatuves, nevis vienkārši būt topā vai par katru cenu iegrauzties mākslā."

Fizmatos tā arī neiekļuva

Reiz režisora Alvja Hermaņa nosaukta par melno zirdziņu, viņa tā nav jutusies ne tad, ne vēl jo vairāk – tagad. Divas reizes atzīta par gada labāko aktrisi, SandraZvīgule nealkst dīvas statusa un saka, ka otrā plāna lomas ir pat interesantākas un sulīgākas. Spēlējot Kristīnu Jūlijas jaunkundzē, viņa bijusi priecīga šo lomu pārņemt no Agneses Zeltiņas. Kristīnas ārēji savaldīgajā kaislību spēlē ir nedaudz līdzības ar aktrises pašreizējo mutuļojošo mieru. Tas tomēr ir tik mānīgs.

Dīvas statuss pieprasa absolūtu vientulību, bet viņa nevēlas tāda būt. "Esmu vienkāršs cilvēks. Ja runāju ar cilvēku, tad – pa tiešo. Man ir svarīgi teikt taisnību un lai man saka taisnību, ja uzdodu jautājumu, gribu, lai uz to arī atbild. Man ir pietiekami daudz kompleksu, bet neiešu sevi noniecināt. Pietiek cilvēku, kuri to izdarīs manā vietā. Nevēlos iekļūt visos sekstopos. Ja arī iekļūstu, tad tā ir nejaušība. Esmu pietiekami paškritiska. Nesaku, ka ir nepatīkami, ja kādam patīku. Nē! Bet neiešu sevi padarīt par vergu botulīnam vai fitnesam – tās nav manas prioritātes."

Kas tad? "Man ir svarīga ģimene, gribu izdzīvot sievietes dzīvi, tāpēc pilnībā sevi teātrim neziedošu. Gribu redzēt, kā mans bērns sāk iet skolā un piedalīties tajā visā," saka Žanetes mamma un Nacionālā teātra aktiera Kaspara Zvīguļa sieva. Starp citu, Sandras vecmāmiņa Zelma Kļaviņa mācījusies kursos pie skatuves mākslas pedagoga Zeltmata, bet viņas mazmeita savu melnā zirdziņa statusu apliecinājusi skolas gados. Nekādus aktrises dotumus viņa tolaik sevī nav uzgājusi. Tāpēc stājusies Latvijas Universitātē fizmatos. Un izkritusi. Varētu teikt, kādu laiku aktrise pat bijusi teju kolēģe, jo strādājusi Lauku Avīzē par datorsalicēju. Tikai tad iestājusies Kinoaktieru studijā. Laimīga likumsakarība, kā tagad varam atzīt. Pēc tam mācījusies Kultūras akadēmijā un nonākusi Jaunajā Rīgas teātrī. Laimīgu sakarību ķēdīte turpinājusies – teātra mākslinieciskā vadītāja Jura Rijnieka vietā nāca Alvis Hermanis, un viņa sietam cauri neizbira tikai Sandra. Pārējie kolēģi no šā teātra atvadījušies.

Tagad kolektīvs esot vēl vairāk nekā ģimene, kuras locekļi cits citu pazīst līdz vīlītei. Tie ir cilvēki, uz kuriem var paļauties un kuri cits par citu stāv un krīt. Lai nu kurš, bet Jaunā Rīgas teātra aktieri ir lutināti ar atzinību. "Latvijā ne," viņa atbild. Sākotnēji kritiķi teātri uzmīlēja, bet vēlāk... Jā, tam ir savi skatītāji, bet kopumā par aktieru panākumiem valstī nepriecājas. Varētu pat teikt, ignorē un izstumj. Varbūt Alvja Hermaņa pozīcijas, viedokļu, nostājas dēļ.

Cietējas periods ir izslimots

Nereti par aktieri spriež tikai pēc vienas lomas. Sandru Zvīguli mēdz asociēt ar Simonu no pavieglā, humoristiskā televīzijas seriāla Saldais pārītis – viegli histērisku, mazliet infantilu, padumju sievieti. Viena viņas šķautne tāda arī esot, bet ir arī citas. Nākamā loma, kurā viņu par katru cenu mēģina iedabūt, ir emocionālā cietēja. Atkal jau jāteic – banāli, bet acis viņai tādas lielas un skumjas. Ja vēl piebilstu – kā stirnai, tad būtu pilns komplekts no štampu kolekcijas. Viņa pati tam pretojas. Aktrises emocionalitāte apvienojumā ar racionālismu kļuvusi par režisoru ekspluatācijas objektu, bet Sandrai Zvīgulei gribas dažādību. Tāpēc viņa ar baudu atceras to pašu Simonu un citas lomas, piemēram, ka Zelta meitenēs spēlējusi "tādu riktīgu haizivi" un raksturlomas Rondo, Skroderdienās, sievieti ar mugurkaulu – Dorīnu Čūskā. Viņai ambīciju uz darbu bieži vien esot par maz, bet tām jābūt, jābūt vēlmei iegrābties darbā!

Par savu svaigāko lomu izrādē Zilākalna Marta viņa dzirdējusi dažādas atsauksmes, pašai šī mazliet groteskā un ironiskā sieviete ejot pie sirds. "Ciest ir ļoti vienkārši," noskurinās aktrise. "Tie, kuri mani satiek ikdienā, redz arī citu Sandru – mēdzu būt jautra." Emocionālās cietējas periodu viņa esot izslimojusi un dzirdējusi par to arī ļoti indīgus komentārus. "Tā ir, mums katram ir viedoklis, un vieglāk ir nevis iedziļināties, bet izrakstīt spiedumu – nepatīk. Tāpēc es pēdējā laikā vairos izteikt galēju spriedumu. Ja es kaut ko nesaprotu, tad nevilkšu tam svītru pāri. Vienīgais, pret ko vēršos asi, ir vardarbība jebkurā tās izpausmē." Visu rakstu lasiet 13. jūnija izdevumā. #


Linda Leen: "Nevajag atlikt sevi, savu dzīvi. Tā ir jābauda"

"... Man šķiet, ka ciešanas, depresīvais stāvoklis ir tāda dvēseles krāsa. Ir cilvēki, kas tādi jau piedzimst. Es ģenētiski esmu mazliet depresīva, ļoti jūtīga. Kaut bieži vien tas nemaz nav tik objektīvi. Tāpēc jau mākslinieki nereti slimo ar veģetatīvo distoniju - vienā brīdī ķermenis vienkārši sabrūk. ... Distonija nekad nebeidzas, to nevar izārstēt. Manas slimības izpausmes ik pa laikam mainījās. Distonija parasti nostrādā uz vietām, kas cilvēkā ir visvājākās, un tās arī drebina.

- Man piemēram bija elpas trūkums, neparastas sirdsklauves, šķita - mirstu...

Man bija tieši tāpat. Sākumposmā kādas septiņas reizes saucu ātros. Piedzīvoju arī nāves bailes, kas raksturīgas visiem cilvēkiem, kas sirgst ar šo slimību. Pilnīgā pārliecība, ka nomirsi, gan ir ļoti nepatīkama... Protams, cilvēkiem, kas ir blakus, brīžiem tas šķiet smieklīgi. Sak, ko tu tur tēlo? Ja pa muti nenāk putas un nekur netek asinis, viss ir kārtībā. Kādreiz šai slimībai nebija izskaidrojuma, to dēvēja par sieviešu histēriju. Bet nu tā ir ļoti izplatīta un patiesībā ļoti nopietna problēma.

No otras puses jāsaka ši slimībai paldies, jo tā dod signālu, ka ķermenis un gars nav harmonijā. Tā parāda, ka mēs ignorējam savas patiesās domas, dzīvojām tā, kā īstenībā mums negribētos, vai dzīvojam ar cilvēkiem, ar ko nevajadzētu. Jāmeklē, kurā vietā ir mezgls. Jo slimība neuzrodas tāpat vien.

- Tu atradi savu mezglu?

Domāju, ka atradu. manam mezglam ir ļoti cieša saistība ar pašvērtējumu un savu patieso vēlmju, domu un uzskatu ignorēšanu. Mīļā miera labad vai citu iemeslu dēļ ignorēju savas vēlmes, it kā to nemaz nebūtu. Negribu teikt, ka pilnībā esmu ar to tikusi galā, bet ļoti dziedējoša ir apziņa, ka saproti sevi un zini, kurā apriņķī meklēt savu problēmu. Pret veģetatīvi distoniju ļoti labi palīdz cigun, joga un fiziskā slodze vispār. Distonijai ļoti patīk, ja mēs slinkojam, tai patīk naktis - miera stāvoklis, kad nekas neskan, nav apkārtējo trokšņu. Tai mirklī sāk urdīt domas, rodas panika. Tāpēc vajag nokausēt ķermeni, lai tas ir mierīgs. Un jāsaprot, ka nevajag atlikt sevi, savu dzīvi. Tā ir jābauda. ..."

Ar Lindu Leen sarunājās Agnese Meiere. Fragments no intervijas. Žurnāls IEVA, 2011.gada.12.janvārī#

 

"Dzeltenās tulpes apžilbina manas acis, bet tās mani sasilda, jūtos silti un šķiet uz mirkli, cik tas ir labi un, tā būs un tā tam jābūt vienmēr..... Nelaidīšu vaļā šo sajūtu!

Bet ir bijis arī citādāk... Es skrēju kā mazs viesulītis, ar vislielāko atbildību piegāju visai savai dzīvei, nu varētu teikt tā pedantiski. Ar emocijām uz iekšu vērstām. Tāds atdošanās sindroms. Tāds sevis nesaglabāšanas sindroms. Kā neatdosi sevi visu gan fiziski, gan garīgi? Uz priekšu Stiprā Sieviete! Bet tas priekš manis bija par daudz. Izdegu kā sērkociņš. Sabruku kā  domino kauliņu shēma. Lēni, bet pamatīgi.

Un tad sākās citāda dzīve. Kādu dienu no gultas piecelties vairs nebija spēka. Viss apkārt grīļojās, paiet nevarēju, ieēst vairs nevarēju. Šķita ka viss.... Tad izjutu to, ka mamma ir vajadzīga cilvēkam, ja arī tam ir 36 gadi. Jo visi nesapratām, kas ar mani notiek? Negribēju nevienam būt par nastu. Bet nācās. Bērni uztraukušies, vīrs uztraucies un apmulsis. Divu mēnešu laikā „sastellējos” vairāk vai mazāk atpakaļ. Zāles. Pa telefonu dažbrīd suflēju darbu.  Bet...... Tā sākās mana citādā dzīve. Līdz un pēc tam. Prieks bija par to, ja varēju paiet kopā ar māsu 10 m no mājas un tad atpakaļ. Drošības sajūta vienalga 0. Bet vismaz kaut ko darīju Tad lēnām treniņš - aiziet līdz tuvākajam veikaliņam, kaut ko nopirkt un atpakaļ. Tad jāatsāk braukt ar mašīnu uz darbu, dažās reizes tiku pusceļā, tad griezu atpakaļ, braucu mājās paraudāju un nākošajā dienā atkal darīju to pašu, atkal treniņš. Tā pagāja gads. Sāku sevi iepazīt no jauna. Kā jūtos katrā situācijā, kas varētu sekot, kā kontrolēt situācijas. Lasīju daudz grāmatu par to kā pašai sevi vadīt, nevis, ka manas sajūtas mani vada. Domāju, domāju un domāju!

Tagad pagājuši gadi. Katrai nodzīvotai dienai saku paldies! Mācos priecāties par „mazajām lietām”! Izsveru, kurš stress ir priekš manis, kurš nē! Ieklausos sevī gan fiziski, gan garīgi un tam arī ļaujos. Eju saskaņā ar sevi. Ņemu vērā dzīves ceļazīmes, tad lietas pašas sakārtojas  Citādi nevar!

Kā es dzīvoju tagad? Labi! Jo man atkal patīk dzeltenās tulpes un ir silti.....!" Everita#


Eseja

"Mana mūža mīlestība- Veģetatīv Distonij
Man ir 25 gadi un šogad ir 10 gadu kopā būšanas jubileja.... Ar ko? Ar manu mīļāko, draugu Sliktumu ( citi gan viņu sauc par Veģetatīvo Distoniju). 
Viņš parādījās mana vectēva kakla vēža operācijas laikā. Pēc tam arī skolā, neļāva man mācīties. Patiesībā es no Viņa ļoti baidījos, jo nezināju, kāpēc viņš ir ar mani, ko viņš grib un galu galā, lai liek mani mierā. Domāju, ka Viņš ir kāda ļauna slimība, kas manī paslēpusies un vnk ārsti ir tādi muļķi, ka nespēj man palīdzēt. Izrādās- tas bija Viņš- Veģetatīv(ā) Distonij(a) un patiesībā nemaz nevēlas mani nogalināt. Šo 10 gadu laikā mēs jau esam viens otram pieslīpējušies, kaislīgās jūtas ir samazinājušās, bet joprojām satiekot Viņu- man vēders apgriežas ( ne jau tauriņu dejas parasti tas pasākums beidzas WC) un sirds sāk straujāk pukstēt, dažreiz arī galva griežas no Viņa trakulīgajām idejām.
Es tik bieži esmu vēlējusies šķirties no viņa...bēgusi prom, ignorējusi, cīnījusies, mēģinādama viņu mainīt. Taču Viņš ir Viņš- tāds kā ir. Par rutīnu gan mūsu attiecībās nevaru sūdzēties, Viņš man ir gādājis par „skrejamo”, par elpas trūkumu, pumpām, vēdersāpēm, kuņģa sāpēm, galvas sāpēm, asinsspiediena celšanos un krišanu, drebuļiem ( ak šie satraucošie drebuļi nakts laikā, kad nekontrolēti kraties) un pat tādu „fīču”, kā temperatūras paaugstināšanu. Arī par emocijām Viņš neaizmirsa- piedāvāja man izjust tāāāāādas bailes, izmisumu, bezcerību, vēlēšanos mirt....bet es arī izjutu laimi un prieku tajos retajos brīžos, kad viņa nebija man blakus...
Sliktums ir Īsts Vīrietis. Viņš daudz ēd- pārsvarā manus nervus, bet vēl viņam ļoti garšo manas bailes, nepatika, šaubas, garlaicība, bet desertiņā ir mani kompleksi par svaru, izskatu, spējām. Un jo vairāk viņš ēd, jo vairāk viņam spēka, jo vairāk viņš mani pārņem. Kad viņš ir neēdis- tad slēpjas mājās, bieži pat viņu neredzu, bet kad paēdis- tad viņš man dodas līdzi visur. Īpaši viņam patīk būt ar mani lekcijās, sapulcēs, koncertos, sastrēgumos, treniņos, viņš vnk dievina teātri- sevišķi kaut kur pa vidu zālē... Tad Viņš ar savām milzīgajām, spalvainajām ķetnām apskauj mani un tur, ik pa brīdim mīļi pieglaužas un uzjautā- Lurik, vai tev tik tikko nenošķebināja drusciņ? Vai nesareiba galviņa? Vai!!! vēders noburkšķēja, laikam kaut ko nelāgu apēdi... Varbūt vēlies piecelt visu rindu kājās un iziet? Vai, piedod, es tevi satraucu?!?? :-O Cilvēki!!!! Manai draudzenei ir slikti, mums ātri jātiek mājās, man liekas, ka viņa tūlīt vems vai noģībs...ātri, ātri uz mājām mirt, vai vismaz mocīties... Ha hahahaha, kā jau teicu- Viņš ir īsts vīrietis, tad kad esam noķluvuši mājās, viņš mani pamet vienu pašu.... varbūt aiziet pie mīļākās? ;( Bet es palieku mājās viena un raudu, jo ir sirdsapziņas pārmetumi, ka kādam citam cilvēkam esmu sabojājusi vakaru, vai esmu kaut ko neizdarījusi darbā, nesatikusi kādu.
Lielāko mūsu kopdzīves daļu, es viņu esmu uzskatījusi par Ļauno Vīrieti, par manu mocību iemeslu. Bet tikai tagad esmu sapratusi, ka es pati viņu esmu radījusi, ka patiesībā Viņš ir daļa no manis. Esmu sapratusi, ka nepārtraukti esmu Viņu izmantojusi, lai tuvākie cilvēki mani žēlotu, lai izvairītos no lietām-vietām, kas mani besī, lai attaisnotu sevi par to, kas neizdodas. Taču, radot Viņu, es neapzinājos, ka viņš var būt tik stiprs, tik stiprs, ka spēj mani gandrīz nožņaugt savos bezcerības un baiļu striķos.
Es zinu, ka nespēšu šķirties no Viņa, jo es zinu, ka viņš man palīdzēs - UZDROŠINĀTIES, NOTICĒT SEV, DARĪT!

...Tikai iemācīties būt ar sevi un pieņemt sevi.... Niks:Lurix www.vegdist.lv #



Pāršķirot jaunu dzīves lapaspusi 

..Sirds sitas mežonīgā ātrumā, trūkst elpas, pārņem te auksti, te karsti drebuļi, svīst plaukstas, iestājas visaptveroša nerealitāte, izslēdzot jebkādu iespēju kontrolēt notiekošo – izzūd pasaule, zeme zem kājām saļogās, un liekas, arī es tūlīt vairs nebūšu... Sajukšu prātā vai nomiršu... Un visapkārt bailes, bailes, bailes – neizprotamas, nepārvaramas, neapturamas... Kā savvaļas zirgs, kas traucas pilnos auļos nezināmā virzienā... Šīs sajūtas var saprast tikai tas, kurš pats ko tādu piedzīvojis. Mans vārds ir Ieva – es neesmu ne ārste, ne psihoterapeite, esmu viena no tiem daudziem miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri zina, kas ir panikas lēkme – jo ir piedzīvojuši to personīgi un nepastarpināti. 

Manuprāt, cilvēki, kuri izgājuši cauri panikas pieredzei, savā ziņā ir izredzēti. Pārbaudījumi viņiem dod iespēju sākt jaunu, pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi. Un viņi noteikti ir stipri cilvēki – lai ieskatītos panikai tieši acīs, ir nepieciešama vislielākā drosme.

 Mani skumdina fakts, ka vēl aizvien sabiedrībā valda daudz aizspriedumu, neticības, noliegumu attiecībā pret tā dēvēto veģetatīvo distoniju, tai skaitā trauksmi un panikas lēkmēm. Bet tas droši vien ir likumsakarīgi, jo tie, kas nav šīs "lietas" piedzīvojuši, nekad nesapratīs, kā tas ir – "mirt" ikreiz, kad ar pilnu sparu iegriežas šķietami nepielūdzamais panikas rats. Kamēr pati atrados panikas valgos, biju nogurusi no draugiem un ģimenes locekļiem, kuri domāja, ka var man palīdzēt ar vienkāršu aicinājumu: "Saņemies!" Un es jūtu līdzi visiem tiem cilvēkiem, kuri mēģina turpināt "normālu dzīvi", neskatoties uz nomācošajiem panikas traucējumiem, un izmisīgi cenšas paslēpt vai nomaskēt savu situāciju – lai neizskatītos muļķīgi vai vāji to priekšā, kuriem par viņu pārdzīvojumiem nav ne mazākā priekšstata. Ilgus gadus dzīvojot plecu pie pleca ar "draudzeni" paniku, esmu piedzīvojusi daudz ko – kā fiziski, tā emocionāli. Un, izzinot panikas ieradumus, nenogurstoši esmu meklējusi atbildi uz jautājumu, kā un vai ir iespējams to uzveikt – pat tajos brīžos, kad piedzīvots kārtējais zaudējums, kārtējā vilšanās, kārtējā atzīšanās bezspēcībā panikas priekšā. Es ticu, ka izmaiņas globālā līmenī vispirms sākas ar individuālām pārvērtībām katrā no mums. Kļūstot informēti par jautājumiem, kas skar mūsu veselību, mēs savās zināšanās varam dalīties arī ar citiem un tādējādi palīdzēt. Galu galā mēs varam izmainīt arī sabiedrības attieksmi – kaut vai tikai tāpēc, lai mūsu tuvinieki, draugi, darba kolēģi kļūtu saprotošāki un zinošāki par to, kas īsti ar mums notiek. Cilvēkam, kurš pirmo reizi savā mūžā saskaras ar paniku, pārdzīvotais izraisa īstu šoku. Kaut gan, lēkmēm atkārtojoties, "šoka terapija" mazāka nekļūst. Katra panikas lēkme – lai arī nez cik reižu jau būtu pārciesta – fiziski, emocionāli un psiholoģiski tik un tā ir un paliek absolūti traumējoša epizode, pielīdzināma tādai kā "mazai nāvei", un šīs nudien ir sajūtas, kas spēj paralizēt visu dzīvi. Tomēr, pastiprināti cenšoties izvairīties no panikas, cilvēks neapzināti to tikai pietuvina. Šī atklāsme gan atnāk tikai ar laiku.:) Un tā nu sanāk – es baidos, un panika atnāk tieši tādēļ, ka baidos... 
Droši vien tāpat kā daudziem citiem, kas piedzīvojuši īstu panikas lēkmi ar daudziem un dažādiem izjūtu, sajūtu un citiem "atribūtiem", arī man kādā brīdī sāka šķist, ka labāk ir sevi pasaudzēt, mazāk doties ārpus mājas, vairāk atpūsties – un tas viss ar mērķi neizprovocēt kārtējo panikas lēkmi. Tomēr mākslīgi radītais miers neko neatrisināja – patiesībā kļuva arvien grūtāk, "mezgls" sažņaudzās arvien ciešāk. Panika aizvien vairāk pārņēma kontroli pār manu ikdienu, līdz nokļuvu absolūtā "sprostā" – iesākumā par īstenām mocībām pārtapa došanās uz darbu, kas sevī ietvēra braukšanu uz pilsētas centru ar sabiedrisko transportu, pēc tam jau nevarēju iziet ārpus mājas ne līdz tuvējam veikalam, ne arī līdz poliklīnikai, lai dabūtu ārsta recepti kārtējai nomierinošo medikamentu devai. Tikai doma vien, ka būs jāpamet "komforta zona" jeb dzīvoklis, momentāni varēja iedarbināt panikas ratu, un, lieki teikt, ka šādos brīžos savus nodomus par došanos ārpasaulē visbiežāk atliku uz "labākiem laikiem". Jo kas zina, varbūt jau rīt es neticamā kārtā jutīšos daudz labāk, varbūt pēkšņi nez no kurienes būšu kļuvusi tik stipra, ka spēšu stāties pretī savam vislielākajam ienaidniekam – panikas lēkmēm – un viegli, bez piepūles uzveikt tās. Protams, brīnumi nenotika. Vismaz ne uzreiz. Mans ceļš pretim normālai dzīvei noteikti nebija viegls. Un kilometru pieveikšana noritēja ne tādā secībā, kādā biju to iztēlojusies. Tas prasīja pārvērtēt līdzšinējās nostādnes, izrediģēt uzskatus, izravēt iekšējās nezāles un zināmā mērā atstāt pagātnē daļu no sevis. Vai no tā, ko uzskatīju par sevi esam. Sadegt... lai pēc tam augšāmceltos? Varbūt skan nedaudz patētiski, bet šis tik un tā man šķiet labākais salīdzinājums. Nezinu, vai citādā veidā nozīmīgas pārmaiņas vispār ir iespējamas. Jo lielas pārvērtības prasa lielu atteikšanos no visa līdzšinējā, ierastā. Mēdz teikt – arī lielu drosmi. Varbūt. Kaut gan drosme noteikti ir kaldināma īpašība, kas pieaug proporcionāli noietajam ceļam un pastiprinās līdz ar katru vēlmi un centienu sasniegt jaunu ceļa pagriezienu. Un, kad uz mirkli atskaties pār plecu, saproti – ikviens noietais solis, lai cik pūļu tas prasījis, ir bijis tā vērts. Un varbūt tieši tas padara manu – un arī Tavu – dzīvi tik neizdibināmu, tik neparedzamu un tomēr tik skaistu. Es zinu – tie, kas izgājuši "panikas skolu", nekad vairs nebūs tādi, kā agrāk – pirms liktenīgajām mācībām. Šī skola var šķist cietsirdīga, taču ieguvums, veiksmīgi to absolvējot, ir neizmērojams. Un, iespējams, īstās pārmaiņas iesākas tai brīdī, kad apzināmies, ka mūsu "kaite" nav mums dzīves, dabas vai pat paša Dieva uzsūtīta nolemtība, ar kuru tālredzīgi viltīgi būs jācenšas sadzīvot visa turpmākā mūža garumā, bet gan mūsu Lielā Iespēja. Izzināt, saprast un visbeidzot mainīt – savus uzskatus, priekšstatus, domas un rīcību. Un, ja pietiek drosmes – varbūt pat visu dzīvi. Šajā lapā es gribu dalīties ar Tevi savā "panikas pieredzē", tajā sapratnē un atklājumos, kas dzimuši un izkristalizējušies šīs pieredzes ceļā. Turpmākajās lapas sadaļās Tu atradīsi informāciju par to, kas personīgi man palīdzēja uzveikt paniku. Pamatā tās bija divas lietas – fiziskajā plānā organismu sakārtot līdzēja mūsdienu tehnoloģijas mikrostrāvas terapijas jomā, proti, Alpha-Stim® aparātiņš, ko es tiešām uzskatu par nenovērtējamu, neaizstājamu palīgu un lielisku alternatīvu medikamentiem (skat. izvēlni "Alpha-Stim"). Savukārt psiholoģisku atbalstu, iedrošinājumu un nepieciešamos "ieročus" izšķirošajai kaujai ar paniku es guvu, pateicoties Čārlza Lindena izstrādātajai, efektīvajai trauksmes stāvokļu uzveikšanas tehnikai (skat. izvēlni "The Linden Method"). Vēl viena ļoti nozīmīga lapas sadaļa, manuprāt, ir "Kā palīdzēt" – tā vairāk domāta panikas upuru tuviniekiem un satur svarīgus faktus par panikas "dabu", tās dažādajiem izpausmju veidiem un, jo īpaši būtiski, informāciju par to, kā apkārtējie var atvieglot sev mīļo un tuvo cilvēku ikdienu un sekmēt viņu atveseļošanos. Tomēr, neraugoties uz atbalstu, ko varam saņemt no ārpuses, uzskatu, ka attiecības ar paniku ir un paliek individuāli risināms jautājums, proti, ar to jebkurā gadījumā IR un būs JĀTIEK GALĀkatram pašam – neviens cits šo situāciju ne manā, ne Tavā vietā neatrisinās. Tomēr kāds vērā ņemams ieteikums vai draudzīgs padoms, kas spēj palīdzēt brīdī, kad ar esošajām zināšanām un šī brīža spēkiem ir par maz, var būt noderīgs vienmēr, vai ne tā? Johanam Volfgangam Gētem pieder vārdi: "Lai arī uz ko Tu būtu spējīgs, lai arī par ko Tu sapņotu, sāc to īstenot! Drosme dod cilvēkam spēku un pat brīnumainu varu." Priecāšos, ja mana pieredze un tas, ko savā ceļā esmu atklājusi un sapratusi, palīdzēs arī Tev atgūt drosmi, dzīvotprieku un ticību visam labajam, kas mājo uz šīs planētas. Un, lai ar šo "arsenālu" sirdī un prātā, Tu spētu doties pasaulē – piepildīt lielos sapņus un atklāt savu īsto Būtību. Un beidzot pāršķirtu jaunu savas dzīves nodaļu. Tikai šoreiz – bez panikas. Drosmi un uzvaru vēlot, IEVA http://www.bezpanikas.lv/ #


Žurnāls UNA, Februāris 2010 "Gan jau atvērsies sirds", Intervija ar aktrisi Rēziju Kalniņu

"... Tā bija daudziem pazīstamā veģetatīvā distonija, kas katram izpaužas citādi. Man tā izpaudās ar sirdsklauvēm un panikas lēkmēm. Zinu, ka ļoti daudziem cilvākiem tas ir tāpat, zinu kā ar to var tikt galā - ar ļoti lielu disciplīnu, sevis iepazīšanu, peldēšanu, fiziskām aktivitātēm, kurām pat nevajag daudz naudas, bet lielu gribasspēku. ...." #

 

 Žurnāls KLUBS, Marts 2010 "Man patīk labie zēni", Intervija ar Janu Duļevsku

"... Tas bija gana liels pārbaudījums un bija mazliet par daudz manai veselībai. Toreiz iedzīvojos veģetatīvajā distonijā, kas tagad, šķiet, ir nomocījusi daudzus. Tā kā esmu sintētisko zāļu pretiniece un uzskatu, ka tādā veidā nevajag sevi ārstēt, daudz ar sevi strādāju, lai palīdzētu pati sev. ..." #