Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

 http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina

www.lailasprakse.lv
psihoterapeite Laila Kalniņa


www.tija-yoga.1s.lv



www.centrstaka.lv

Antidepresanti

  • Antidepresanti

 

Zāles, kuru nosaukums prieku nevieš. Zāles, kas ārstē ilgstošu nomāktību un neizskaidrojamas bailes. Zāles, kas, izrādās, nereti jālieto arī tad, ja it kā bez iemesla paaugstinās asinsspiediens un sākas sirdsklauves.

Konsultē Biruta Kupča, asoc. profesore, psihiatre

"No antidepresantiem cilvēki ļoti baidās,” saka profesore Biruta Kupča. Piemēram, ārsts tos izraksta, pacients nopērk, izlasa, kādas var būt blaknes, nobīstas un izlemj nelietot. Vai arī – aiziet sieviete uz aptieku, bet tur farmaceits saka: „Kādas jums briesmīgas zāles izrakstītas?! Vai tad jūs esat tik ļoti slima?!” Šīs situācijas raksturojot sabiedrībā valdošos maldīgos priekšstatus un informācijas trūkumu par antidepresantiem.

Protams, antidepresanti ir nopietni un komplicēti medikamenti, taču ārsti tos vērtē daudz pozitīvāk, nekā Latvijā tik bieži lietotos
trankvilizatorus (benzodiazepīnus) – nomierinošos recepšu medikamentus (populārākie no tiem „Seduksens”, „Benzodiazepams” u.c.). No benzodiazepīniem veidojas atkarība, tāpat kā no alkohola un cigaretēm, turklāt tā ir grūti ārstējama. Antidepresanti atkarību un pieradumu neraisa.

Antidepresantu iedarbība ir daudz plašāka, nekā pierasts uzskatīt – tie ārstē ne tikai stresa vai citu apstākļu raisītas depresijas, bet arī panikas lēkmes jeb veģetatīvo distoniju, trauksmi un fobijas. Antidepresantus bieži iesaka kā palīglīdzekli smagu, arī neārstējamu slimību brīžos.

„Nekādu briesmīgu blakņu antidepresantiem nav,” skaidro daktere Kupča, „vienīgi sākumā var būt sausa mute, kas, protams, nav patīkami, ja darbā jārunā, jākomunicē ar cilvēkiem. Daži antidepresanti raisa miegainību, galvas reiboņus. Taču pēc pāris nedēļu lietošanas šīs sūdzības pāriet. Turklāt – jaunākās paaudzes antidepresantiem, pieminētās blaknes izpaužas arvien mazāk.”

Kā izpaužas

·         Depresija. Tā rada ne tikai nomāktību, bet arī maina domāšanu un attieksmi pret sevi – sākas nosodīšana, sevis vainošana: „Esmu slikta, nepilnvērtīga.”, „Neko nemāku. Neko nevaru.” utt. Smagākos gadījumus pavada izjūta: „Esmu nasta apkārtējiem.”, izteikumi par nespēju rast dzīvei jēgu, nevēlēšanos dzīvot. Pierādīts, ka depresijas laikā tiešām notiek pārmaiņas galvas smadzenēs.

·         Panikas lēkmes (veģetatīvā distonija). Tie ir traucējumi, kas saistīti ar veģetatīvo nervu sistēmu. Panikas lēkmes rodas pēkšņi, bieži visnepiemērotākajā vietā, bez jebkāda psiholoģiska iemesla. Lēkmes laikā bailes ir tik lielas, ka sirds sāk dauzīties, galva reibt, sāpēt, ķermenis – trīcēt. Tie, kam bijis gan miokarda infarkts, gan panikas lēkmes, atzīst: panikas lēkmju laikā piedzīvotās izjūtas ir daudz dramatiskākas.

·         Trauksme, fobijas. Tās ir bažas par kaut ko – ka varētu atgadīties kas nelāgs, taču objektīvi draudi nepastāv. Bailes, ka kaut kas slikts varētu notikt tuviniekiem – piemēram, bērni nāks mājās un viņus sabrauks mašīna. Fobijas var izpausties dažādi – kā bailes no tumsas, no zirnekļiem, kā bailes palikt vienai, bailes atrasties ārpus mājas utt. Arī trauksmi un fobijas pavada sirdsklauves, asinsspiediena paaugstināšanās, kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi.

Viegla vai smaga?

Nomākts garastāvoklis, melnie periodi gadās ikvienai – ne jau uzreiz jāķeras pie antidepresantiem. Ar vieglu roku to pat nedrīkst darīt! Vai veselības stāvoklis tiešām ir tik nopietns, ka nepieciešami šie stiprie medikamenti – izlemj ārsts. Antidepresantus ir tiesīgi izrakstīt gan ģimenes ārsti, gan psihoterapeiti, gan psihiatri.

Ja depresija ir viegla, bieži pietiek ar miega uzlabošanu un draugu atbalstu. Biruta Kupča iesaka sievietēm: izgulieties labi! Veselīgs miegs ir viena no iedarbīgākajām nervu sistēmas traucējumu profilaksēm. Tāpat ļoti ieteicams ir kāds hobijs, sirdij tīkama nodarbe, kas aizrauj, kuras laikā nedomā par ikdienu, rutīnu – kas ļauj pilnīgi atslēgties.

Par jau diezgan nopietnas depresijas aizsākumu var runāt, ja jūties nomākta vairākas nedēļas un šīs izjūtas arvien pastiprinās. Nespēj koncentrēties ne darbam, ne mācībām, lietas, kas agrāk aizrāvušas, tagad šķiet vienaldzīgas.

Profesore arī bilst: „Sievietei pašai izvērtēt – vai depresija ir smaga vai viegla – ir gandrīz neiespējami.” Nomāktības panesamība un izjūta, cik ļoti sliktais garastāvoklis iekšēji traucē, – mums katrai, tāpat kā sāpju slieksnis, ir dažāda. „Tāpēc gadās: sieviete stāsta, ka jūtas ļoti, ļoti slikti. Savukārt es kā ārste redzu: medicīniski situācija nemaz tik smaga nav. Un otrādi: ir tādas, kas ārsta kabinetā atkal ļoti saņemas un ne tuvu neizklāsta visas dramatiskās emocijas, kas ar viņām ikdienā notiek,” atklāj daktere.

Ir labi, ja pie ārsta kopā ar depresijas, trauksmes nomākto dodas arī kāds tuvinieks. „Viena lieta: ko stāsta pats depresijā esošais, otra – kā tas izskatās no malas, kas īsti ir mainījies uzvedībā. Tās ir objektīvās ziņas, kas ārstam var ļoti palīdzēt novērtēt situāciju.”

Grūti atzīt – vainīgi nervi

Atpazīt depresijas iezīmes sievietes ir iemācījušas labi. Nedaudz citādāk ir ar trauksmes un panikas lēkmēm. Nereti ar tām sirgstošajiem nav viegli pieņemt, ka pēkšņas sirdsklauves, asinsspiediena paaugstināšanās, tam sekojošās paniskās bailes nav saistītas ar iekšķīgu slimību, bet gan – ar nervu sistēmu. Ceļš līdz patiesajai diagnozei ir diezgan garš.

”Ģimenes ārsti, iespējams, jau pašā sākumā redz, ka vaina nav ne sirds darbībā, ne galvas asinsritē. Taču pacienti uzstāj uz izmeklējumu nepieciešamību: tiek veikta gan galvas datortomogrāfija, gan elektrokardiogrammas. Dažkārt šos cilvēkus sāk vajāt pat uzmācīgas domas par kādu nedziedināmu kaiti – viņi dodas pie endokrinologa, onkologa,” stāsta profesore. Un tikai tad, kad daudzajos izmeklējumos nekādu fizisku slimību neatrodot, cilvēks pamazām kļūst gatavs pieņemt: lēkmēs vainojama psihiska slimība.

Vārdus „psihiska slimība” uzrakstīju apzināti, lai paskaidrotu – tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks būtu nepieskaitāms vai traks. Arī tāpēc, ka profesore Biruta Kupča sarunas laikā vairākkārt uzsver: mūsu sabiedrībā pierunāt kādu aiziet pie psihiatra, joprojām ir gandrīz neiespējami. „Šķiet: psihiatrs sakompromitēs, mani uzskatīs par nepilnīgu – ko tad par mani padomās? Šie aizspriedumi saglabājušies no padomju laikiem, kad reizēm nepamatoti tika pierakstītas garīgas slimības.”

Tie, kam ir sūdzības, kas liecina par trauksmi, paniku vai depresiju, pārsvarā ārstējas pie ģimenes ārstiem. „Tas nav nekas slikts – galvenais jau, lai ārstam ar pacientu veidojas labs kontakts. Psihiatrus pieminu tāpēc, ka no šī apmeklējuma nav jābaidās. Psihiatri tieši ir specializējušies garīgo slimību un neirožu ārstēšanā, antidepresantu lietošanā – lasām lekcijas ģimenes ārstiem.” Turklāt psihiatriskā palīdzība un ārstēšana mūsu valstī joprojām ir bezmaksas.

Sekas neatstāj

Depresija, panikas lēkmes un trauksme ir ārstējamas slimības. „Antidepresantu lietošana sekas neatstāj – cilvēks kā personība nemainās, saglabājas viņa intelektuālās, radošās spējas,” skaidro Biruta Kupča, „viņš ir tāds pats, kāds bijis pirms tam, vienīgi tik ļoti vairs necieš no nervu sistēmas traucējumiem.”

Minētās slimības izdodas vai nu izārstēt pavisam, vai arī tās atkārtojas retāk un ne tik smagā formā. Turklāt cilvēks pazīst slimību – zina, kā tā sākas, spēj prognozēt, kas notiks tālāk, līdz ar to vieglāk pārdzīvo lēkmes. Jūtot, ka tuvojas depresija, viņš laikus var vērsties pie ārstējošā ārsta.

Trauksmes un panikas ārstēšanā vislabākos panākumus var gūt, ja antidepresantus apvieno ar psihoterapeita vai psihologa apmeklējumiem. Depresiju mazināšanā liela nozīme ir spējā piešķirt dzīvei krāsas – lai nav tikai rutīna mājas un darbs. Tāpat Biruta Kupča aicina: ģimenē runāt vienam ar otru, stāstīt par savu patiku un nepatiku, jo nav reti gadījumi, kad depresiju raisa izjūtas: partneris mani nesaprot, man nepatīk, kā viņš rīkojas, uzvedas utt. „Vaicāju – vai viņam esat to teikusi? Bet sieviete purina galvu...”

Papildu risks – garīgs darbs

Daktere Biruta Kupča iebilst pret nereti sabiedrībā vadošo viedokli, ka depresija ir modes lieta vai vēl kardinālāk – tā esot greznība, ko ne katrs var atļauties. „Depresija ir slimība, ar to sirga arī agrāk, tikai tad nebija iespēju ārstēt, nācās izlīdzēties vienīgi ar tuvinieku atbalstu. Tagad ir gan zāles, gan atklātāk runājam par šīm lietām.”

Protams, dzīve pilsētā, attālināšanās no dabas, skrejošais dzīvesveids, stress rada arvien lielāku iespēju saslimt ar nervu sistēmas traucējumiem. „Laukos cilvēki tomēr mazāk sūdzas par depresijām vai neirozēm.”

Depresija, trauksme, fobijas, panikas lēkmes vairāk raksturīgas sievietēm, tāpat no šīm kaitēm biežāk cieš izglītoti, ar garīgu darbu saistīti cilvēki. „Ja ikdienā roc grāvi, cel māju, pārtrauc to darīt, un viss – aizmirsti. Ja ir garīga darba profesija, nav iespējams – izslēgt datoru un vairs par darbu nedomāt. Domas pašas maļas pa galvu. Tieši nespēja atbrīvoties, rada pārslodzi.”

No svara arī iedzimtība – ja iepriekšējās paaudzēs kādam bijušas līdzīgas sūdzības, tās var pārdzimt. Tāpat mūsu izturību, satiekoties ar pārdzīvojumiem, ietekmē audzināšana un notikumi bērnībā – cik lielu drošību un uzticību gan sev, gan pasaulei vecāki spējuši mūsos ielikt. „Lai kā mēs liktu akcentu uz naudu, pati galvenā tomēr ir privātā dzīve – ja tur gadās likstas, šķiršanās, nesaskaņas, pietuvinās arī neirozes, depresija,” tā profesore.

Grūtākās – pirmās nedēļas

Ja tiešām dakteris ieteiks antidepresantus, viņa norādes – kā medikamenti jādzer, cik ilgi tas jādara un kad var gaidīt efektu – uztver nopietni.

Vispirms – antidepresanti nav zāles, kas iedarbojas uzreiz. Paies pāris nedēļas, līdz jutīsi uzlabojumu. Ne velti vislielākās raizes, īpaši, ja ir smaga depresija, ārstiem sagādā tieši sākuma periods. Sievietei jau tā ir slikti, viņa sāk dzer zāles, nekas nemainās, un tad pārņem atziņa: „Pat antidepresanti man nepalīdz!” Šī bezcerība var tuvināt domas pat par aiziešanu no dzīves. Tāpēc pirmajās nedēļas ārsts regulāri kontaktējas ar slimniekiem, ļoti saprotošiem un atbalstošiem jābūt arī tuviniekiem.

Nākamais klupšanas akmens – kad antidepresanti sāk iedarboties, cilvēks tos vēl kādu laiku padzer un tad nospriež: „Man jau ir labi, vairāk nevajag.” Taču antidepresanti ir zāles, kurām ir stingri noteikta lietošanas taktika. Pārtraucot tās dzert nelaikā, seko gan kritiens atpakaļ depresijā vai lēkmēs, gan organisms pret šo antidepresantu veidu kļūst nejūtīgs – atkārtoti dzerot, zāles vairs neiedarbosies.

Parasti antidepresanti jāturpina lietot apmēram divus mēnešus pēc uzlabojumu sākšanās, tad mēneša laikā no tiem atradinās – taču to visu izskaidro un lietošanas grafiku koriģē ārsts.

Zane Timpare/ Žurnāls IEVA *

 

  • Antidepresanti

 

Antidepresanti ietekmē galvenokārt cilvēka emocionālo stāvokli – uzlabo garastāvokli, mazina grūtsirdību un apātiju. Daži antidepresīvie līdzekļi darbojas arī kā psihostimulatori – palielina slimnieka fizisko un psihisko aktivitāti. Šā iemesla dēļ tos reizēm sauc par timerētiskiem līdzekļiem (gr. thymos – gars, dvēsele; gr. ereto – uzbudināt, ierosināt). Citiem antidepresantiem savukārt piemīt sedatīva darbība, tāpēc tos sauc arī par timoleptiskiem līdzekļiem (gr. leptos – maigs, smalks).

Antidepresantus klasificē pēc to ķīmiskās uzbūves: bicikliskos, tricikliskos, tetracikliskos un atipiskos antidepresantos, bet pēc darbības mehānisma: monoamīnoksidāzes (MAO) inhibitoros (neatgriezeniskas un atgriezeniskas darbības), serotonīna vai noradrenalīna atpakaļsaistīšanas inhibitoros, kā arī centrālo presinaptisko a2-adrenoreceptoru antagonistos, serotonīna 5-HT1A receptoru agonistos un serotonīna 5-HT2 receptoru antagonistos. Klasifikācija pēc darbības mehānisma ir nosacīta tāpēc, ka lielākai daļai antidepresantu ir ļoti komplicēta darbība.

Medikamentozās terapijas gadījumā ārstēšanas efekts var būt salīdzinoši ātrs – jaunie antidepresanti sāk mazināt depresijas simptomus jau 7. – 10. dienā lietošanas dienā. Viskompetentākais speciālists, kurš izrakstīs zāles, depresijas gadījumā ir psihiatrs. Medikamenti spēj ātri palīdzēt, piemēram, gadījumos, kad cilvēks ar grūtībām tiek galā ar darbu, nespēj gulēt. Antidepresantiem var būt blakusparādības – miegainība, slikta dūša, galvas reibonis, seksuālās vēlmes mazināšanās u.c. Ja blakusparādības ir pārāk mokošas, jāiet pie psihiatra, kurš palīdzēs atrast piemērotāku medikamentu. Antidepresanti ir jālieto ilgstoši – pat vairākus mēnešus pēc tam, kad ir izzuduši depresijas simptomi.