Sadarbība: 

Forums par veģetatīvo distoniju:

http://vdist.join.lv/f/topic/2/forums-ir-atverts/


                                                    


Bailes

  • Bailes, panika, trauksme

 

http://www.centrstaka.lv/

Bailes, fobija, panika, trauksme - visi šie stāvokļi ir mokoši, tiem raksturīgas līdzīgas izpausmes, tomēr to daba ir atšķirīga. Bailes ir dabiska, iedzimta reakcija, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai, tā signalizē par briesmām un mobilizē rīkoties.
Baiļu sajūta ir saistītas ar cilvēka dzīves notikumiem. Piemēram, bērns sastopas parkā ar milzīgu suni, pieaugušajam gaidāma nepatīkama saruna ar priekšnieku u.c. Nobīstoties uzmanība sašaurinās, cilvēks koncentrējas uz apdraudējumu un iespējām paglābties, paātrinās sirdsdarbība, elpošana, muskuļi saspringst. Ja draudīgā situācija vēl tikai gaidāma, cilvēks jau pirms tam jūtas satraukts, nervozs, sasprindzis, nespēj domāt ne par ko citu, var parādīties vēdera darbības traucējumi, bezmiegs. Parasti baiļu sajūta izzūd, kad apdraudējums beidzas. Reizēm ir vajadzīgs laiks, lai tiktu galā ar pārdzīvojumu. Ja psiholoģiskā trauma ir bijusi spēcīga, sekas var būt ilgstošas – cilvēks atceras traumējošo notikumu un baiļu sajūta atgriežas. Tādā gadījumā var būt nepieciešama psiholoģiska palīdzība.
Psihologs palīdz bailes labāk izprast un stiprina cilvēku, lai baiļu sajūta nekļūtu par nepārvaramu traucēkli viņa dzīvē. Jāatceras, ka saskaroties ar reālām bailēm, nav lietderīgi censties no tām atbrīvoties pilnībā. Bailes ir nepieciešamas, jo palīdz mobilizēties saskaroties ar briesmām.
Bieži pēc psiholoģiskās palīdzības griežas cilvēki, kuru bailes nav saistītas ar konkrētu apdraudējumu. Šādas bailes pieņemts saukt par fobijām. Fobijas var būt visdažādākās – bailes lidot, bailes būt starp cilvēkiem, bailes saslimt ar vēzi, bailes no spokiem, tumsas utt. Stāvokli, kad iracionālās bailes kļūst intensīvas un cilvēks izjūt apdraudējumu savai veselībai un dzīvībai, dēvē par paniku jeb panikas lēkmi. Panikas lēkmes laikā raksturīgas spēcīgas ķermeniskas reakcijas – sirdsklauves, elpas trūkums, vājums, reibonis u.c., tāpēc panikas lēkme nereti jau esošās fobijas papildina ar bailēm no infarkta un no panikas lēkmes atkārtošanās.
Fobijas gadījumā reālais apdraudējums ir neliels vai tā nav, kas ir pretrunā ar spēcīgo baiļu sajūtu, ko cilvēks piedzīvo. Lai gan stress dzīvē var veicināt fobijas parādīšanos un dzīves situācijas sakārtošanās palīdz no tās atbrīvoties, visbiežāk fobijas ir saistītas nevis ar konkrētiem dzīves notikumiem, bet ar trauksmi, ko cilvēks jūt dziļi sevī. Var teikt, ka fobija ir kā redzamā aisberga daļa, kuras pamats paliek paslēpts acīm (piemēram, bērnam var parādīties bailes no tumsas, kad viņš sevī piedzīvo trauksmi sakarā ar vecāku šķiršanos).
Ir iespējamas atšķirīgas pieejas fobiju ārstēšanā. Psiholoģiskā palīdzību var būt virzīta uz  atbrīvošanos no iracionālajām bailēm (palīdzēt bērnam nebaidīties no tumsas). Tā var dot rezultātu – cilvēks pārvar savas iracionālās bailes un labvēlīgos dzīves apstākļos tās vairs netraucē. Tomēr šāda pieeja palīdz pārvarēt sekas. Saskaroties ar satraucošiem notikumiem turpmākajā dzīvē fobija var atgriezties vai trauksme atrod kādu citu izpausmes veidu. Lai panāktu ilglaicīgu efektu, nepieciešams iepazīt fobijas patiesos iemeslus un strādāt plašākā kontekstā (palīdzēt bērnam izdzīvot vecāku šķiršanos). Parasti tas nozīmē sastapties ar trauksmi.
Trauksme, atšķirībā no bailēm, savu izcelsmi rod cilvēka iekšējā pasaulē, tā ir saistīta ar iekšējiem konfliktiem. Trauksmes gadījumā apdraudējums ir neskaidrs, nekonkrēts, pašam cilvēkam neizprotams. Cilvēks izjūt iekšēju diskomfortu, sasprindzinājumu, nemieru, nervozitāti. Trauksme var izpausties ar fiziskiem simptomiem (sirdsklauves, elpas trūkums u.c.), ar uzvedību (rituālas darbības – piesišana pie koka, roku berzēšana u.c., pārēšanās, alkohola lietošana, smēķēšana), ar jūtām (naidīgums, aizkaitināmība, noslēgtība). Stāvoklis var būt ilgstošs un priekš cilvēka ļoti nepatīkams. Ilgstoša trauksme nereti kļūst par iemeslu psihosomatiskiem traucējumiem.
Trauksme skar cilvēka pašu būtību. Ja baiļu gadījumā apkārtējā situācija apdraud cilvēka drošību, tad trauksmes gadījumā apdraudēta ir pati drošības sajūta kā tāda. Trauksmes cēloņi var būt ļoti dažādi – gan iedzimti faktori (iedzimts jūtīgums uz trauksmainību), gan dzīves gaitā piedzīvotais (psiholoģiskas traumas), gan eksistenciāli faktori (trauksme kā neizbēgama dzīves sastāvdaļa, piemēram, izdarot izvēli), gan esošā dzīves situācija (piemēram, konflikts). Lai iepazītu trauksmes iemeslus un mazinātu tās negatīvo ietekmi, ir nepieciešama padziļināta sevis iepazīšana, ko iespējams paveikt psihoterapijas procesā.
Psihoterapija sākotnēji, var palīdzēt cilvēkam pieņemt to, ka apdraudējums viņa veselībai var būt arī nereāls un simptomi, kurus cilvēks izjūt lielā mērā rada diskomfortu, nevis kādus nopietnus bojājumus. Šī pieņemšana var palīdzēt cilvēkam pirmo reizi sastapties ar panikas lēkmi citādāk, it kā sakot sev:„Ar mani nekas slikts nenotiks, tā ir tikai panika un tā noteikti pāries!”. Kas var radīt pirmo pozitīvo pieredzi, kur cilvēks pats tiek galā ar panikas lēkmi un tādējādi pats sevi spēcina–nav tik liela nepieciešamība pieķerties kam ārējām (zvans ātrais palīdzībai, zāles utt.).
Ar laiku, cilvēks var sākt ievērot kādos brīžos un situācijās panika parādās, kas tām kopīgs, kā cilvēks juties pirms tam un izdarīt attiecīgos secinājumus par savu dzīves veidu. Kā arī, būtiskākais, cilvēks var sākt ievērot brīžus, kad viņš pats jūtas dzīvs un pilnvērtīgs, tālu prom no panikas un, kas ir tas, ko viņš tai brīdī ir darījis, izjutis, pārdzīvojis, tādējādi stiprinot savu atbalsta sistēmu, paaugstinot savu dzīves kvalitāti un dzīvot aktīvi – nebaidoties.*

 

  • Baidieties un nebaidieties uz veselību! 

 

Jūlija Tepļakova; psiholoģe http://www.psihologu-prakse.lv/

 Laikam pasaulē nav neviena cilvēka, kurš kādreiz nebūtu izjutis bailes. Šis pārdzīvojums rodas pirmajās dzīves minūtēs un pavada cilvēku viņa aiziešanas brīdī. Dzirdot, ka kāds no kaut kā baidās, visbiežāk mūsu pirmā reakcija ir: "Nu, ko tu, nebaidies!". Pieņemts uzskatīt, ka bailes - tas ir kaut kas slikts un kaitīgs. Bet, vai tā ir?Mēs visi nākam no bērnības, taču, pirms sākam runāt par bērna bailēm, svarīgi aplūkot pārdzīvoto baiļu fenomenu kā tādu. Bailes ir reakcija uz reālām vai iedomātām briesmām, kuras izjūtam kā reālas.Agri vai vēlu bailes izjūt visi cilvēki, īpaši mūsdienu apstākļos, kad rodas aizvien vairāk potenciāli šausminošu notikumu, apstākļu un situāciju.Daudzi autori atzīst, ka tādas jūtas kā bailes saistās ar patoloģiski psiholoģisko stāvokli, tās var būt fobijas, neirozes, neirastēnijas. Vispār bailes pieskaitāmas emocijām un rodas veseliem cilvēkiem situācijās, kad tiek apdraudēta bioloģiskā un sociālā eksistence. Satraukums, nemiers un šausmas - tās visas ir dažādas intensitātes baiļu izpausmes.Tā kā baiļu pamatā ir pašsaglabāšanās instinkts, tad tieši tas mūs pasargā. Baiļu pārdzīvošana saistās arī ar fizioloģiskām izmaiņām - mainās asinsspiediens, paātrinās pulss, pastiprināti izdalās kuņģa sula utt. Bailes stimulē arī adrenalīna līmeņa paaugstināšanos, kas palielina enerģiju un fiziskās spējas (pietiek atminēties, cik ātri mēs skrienam, ja esam nobijušies, vai kļūstam negaidīti spēcīgi, kad jāiet palīgā mums dārgiem cilvēkiem, par kuriem uztraucamies).

Neraugoties uz nepatīkamām izjūtām, kuras izsauc bailes, šīs izjūtas veic arī veselu rindu noderīgu funkciju:

- Brīdina par priekšā stāvošām briesmām, palīdz koncentrēties, mobilizēt resursus;
- Sociālās attīstības procesā bailes kalpo par sava veida audzināšanas līdzekli - bailes tikt izstumtam kalpo par faktoru, kurš regulē uzvedību;
- Bailes palīdz sajust personīgās drošības robežu un saglabāt savu pašpārliecinātību.Baiļu sajūtai ir būtiska nozīme arī cilvēces evolūcijā - tā brīdina no pārāk bīstamas, neapdomātas un impulsīvas rīcības.

Teorētiski visas bailes var iedalīt 3 grupās:

- Bailes, kas skar cilvēku kā bioloģisku būtni - draudi ķermenim vai fiziskajam "Es". Simboliski to var noformulēt kā bailes "kļūt par neko". Izejas punkts bailēm "kļūt par neko" - tas ir nedzīvot, neeksistēt, būt mirušam, baidīties no nāves. Uz šo grupu attiecas bailes no uzbrukuma, stihijas, kara, sāpēm, bezdibeņa, augstuma.
- Bailes attieksmē pret citiem - zaudēt cilvēku sabiedrību, būt "ne ar ko". Pie šīs grupas var pieskaitīt arī bailes no tumsas, vientulības, bailes tikt apbērtam, apmaldīties, bailes no soda, pārāk plašām vai slēgtām telpām.
- Bailes, kuras raksturo cilvēku kā sociālu būtni un saistās ar draudiem personības sociālajam vai psiholoģiskajam statusam. Nosacīti - bailes "kļūt par neko" un "būt ne par to". Pie šīs sērijas pieder bailes nokavēt, neattaisnot cerības, nespēt atbildēt, bailes pirms kontroldarba, bailes saņemt sliktu atzīmi vai atsauksmi, bailes no nepazīstamiem cilvēkiem un bailes likt vilties vecākiem.

Baiļu rašanās cēloņi

Eksistē vesela rinda psiholoģisku īpatnību, kuras labvēlīgi ietekmē bērna baiļu rašanos. Biežāk baidās emocionāli jūtīgi, uzņēmīgi mazuļi, kuri skaidri atminās traumējošos notikumus. Nervu procesu bremzēšanās, inertums, kā arī labi attīstīta īslaicīgā atmiņa stimulē aizturi un baiļu objekta fiksēšanos atmiņā, neļaujot pārslēgties. Tādā veidā baiļu sajūta stabilizējas un pastiprinās.Reizē ar iekšējo stāvokli baiļu sajūtas rašanās bieži saistīta arī ar apkārtējo vidi, kas bērnu ieskauj. Te pieskaitāmas:- Vecāku baiļu sajūta (īpaši mātes) - satraukums attiecībās ar bērnu vai pārlieka izolācija bīstamās situācijās un kontaktos ar vienaudžiem. Visvairāk tam tiek pakļauti vienīgie bērni. Pārāk liela aizbildniecība mazajā cilvēciņā veido vājuma sajūtu, neaizsargātību pret pasauli. Bērns saņem informāciju, ka pasaule pilna draudiem un bīstamām situācijām; - Agra bērna jūtu racionalizācija, kuru nosaka vecāku augstās prasības vai bērna emocionāla atgrūšana; - Daudz ierobežojumu no tā paša dzimuma vecākiem jeb pilnīga brīvība no pretējā dzimuma vecākiem. Arī daudz draudu no abu vecāku puses; - Pārāk mazs kontakts ar sava dzimuma vecākiem. Īpaši svarīgi tas ir zēniem. Šāds stāvoklis rada saskarsmes grūtības ar vienaudžiem un pārliecības trūkumu; - Konflikti vecāku attiecībās. Visjūtīgāk to uztver gados vecāki mazuļi un meitenes; - Psihiskās traumas, kas ar gadiem pastiprinās un noved pie briesmu un apdraudējuma sajūtas; - "Inficēšanās" ar bailēm, kontaktējoties ar vienaudžiem un pieaugušajiem.Katrs bērns pārdzīvo periodus, kad viņš ir īpaši jūtīgs pret apkārtējo pasauli, visvairāk ievainojams un neaizsargāts. Tieši šajos periodos rodas bailes. Parasti zināmas bailes parādās kādā noteiktā vecumā un laika gaitā pāriet, jo bērns sāk visu vairāk kritizēt, viņam attīstās paškontrole un intelektuālās spējas.Dzīves pirmais gads īpaši svarīgs cilvēka vispārējā personības attīstības procesā. Šajā dzīves periodā bērnu pārdzīvojumi cieši saistās ar māti. Pašā dzīves sākumā mazuļus satrauc atrašanās jaunos apstākļos. Likumsakarīgi, ka mātes prombūtnes laikā bērni baidās no visa jaunā un nepazīstamā. Astoņu mēnešu vecumā mazuļi ir jūtīgi pret izmaiņām mātes balsī, var sabīties no nepierastas un nepatīkamas intonācijas. Īpaši jūtīgi bērni ir pret liekulību un nedabiskumu otra balsī, jo tas rada aizkaitinājumu un bailes. Septiņu-deviņu mēnešu vecumā bērns ir uzņēmīgs pret satraukumu un bailēm, īpaši saskarsmē ar svešiem cilvēkiem. Pēc 9 mēnešiem vajadzība pēc mātes parasti samazinās (ja pirms tam tā ir bijusi pietiekama), samazinās arī bailes no svešiem. Šī vecuma bērni sāk vērot apkārtni un apkārtējos notikumus, līdzās esošo uzvedību un savā veidā cenšas to visu "izprast".No viena līdz trim gadiem intensīvi attīstās domāšana, kustību koordinācija un apkārtējās pasaules izzināšana. Pamazām mazulis sāk apzināties pats sevi, tiekties pēc patstāvības, taču vienlaicīgi baidās pazaudēt māti. Pēc 3 gadiem bērns vairāk pārdzīvo šķiršanos no pretējā dzimuma vecākiem.Tieši šajā vecumā rodas bailes no tumsas, kas ne vienmēr saistās ar kļūdām audzināšanā, tomēr var vēstīt, ka bērnā vai ap viņu radies kaut kāda konfliktu situācija. Iespējamas arī bailes naktī, kuras var personificēties ar vilku. Bērniem, kuri baidās no vecāku, īpaši tēva soda, bieži sapņos rādās tieši vilks, jo tas asociējas ar asu zobu radītām fiziskām sāpēm (simbols bailēm no sāpēm un potēm). Trīs gadu vecumā murgainos sapņos sāk figurēt ragana, kas simbolizē grūtības attiecībās ar māti, stingru māti, kura draud ar sodu. Cīnoties sapņos ar briesmoņiem, bērni tādā veidā pūlas izkliedēt bailes, ciešanas un spriedzi, kurus nespēj atklāt dienā. Šādu baiļu parādīšanās var samazināt vecāku dzīves prieku, emocionāli siltu saskarsmi ar bērniem un bērnu tiekšanos pēc neatkarības.Vecumā no trīs līdz pieciem gadiem veidojas tādas jūtas kā mīlestība, maigums, žēlsirdība un līdzcietība. Īpašu nozīmi bērna attīstībā iegūst neviltota vecāku mīlestība, tādēļ tāda tipa izteikumus kā "Es tevi nemīlu", "Es negribu ar tevi draudzēties" mazais cilvēciņš uzņem ļoti slimīgi, un tie rada bailes un nemieru.Vēlāk veidojas kopības sajūta un jēdziens "mēs", kurš bērnam pirmkārt nozīmē "es un vecāki", bet vienaudži nāk pēc tam. Intensīvi attīstās iztēle un palielina iespēju parādīties iedomātām bailēm. Baiļu psiholoģiskā struktūra kļūst sarežģītāka, jo bērns mācās plānot savu rīcību un paredzēt arī citu rīcību. Sešu gadu vecumā zēni un meitenes var baidīties no briesmīgiem sapņiem un nāves miegā. Viņiem var rādīties šķiršanās no vecākiem, kas saistās ar bailēm viņus zaudēt. Vecāki ar nepareizu uzvedību šīs bailes var pastiprināt - sodot, ieslēdzot tumšā istabā vai vienus pašus atstājot mājās. Baiļu pastiprināšanos var izraisīt arī neparedzami apstākļi (bērns iesprūdis liftā, bijis aculiecinieks automobiļa katastrofai) vai izolācija no vienaudžiem. No 7 līdz 11 gadiem galvenās bailes - "būt ne tam", par kuru labi izsakās, kuru ciena, novērtē un saprot. Citiem vārdiem sakot - bailes neatbilst apkārtējās vides - skolas, vienaudžu, ģimenes sociālajam pieprasījumam. Šajā vecumā veidojas sirdsapziņa, atbildības un pienākuma jūtas, pieaug sociālā aktivitāte. Ļoti bieži nākas saskarties ar bailēm, kas saistītas ar skolu - bailes kļūdīties, būt nesekmīgam vai vienaudžu apsmietam. Jaunākā skolas vecumā parādās arī bailes, kas nav saistītas ar pienākuma apziņu. Tās var nosaukt par māņticīgām bailēm, kuru pamatā ir "maģiskā" domāšana - bērni tic velniem, vampīriem, pareģojumiem, gaida likteņa triecienus.Vecums no 11 līdz 16 gadiem - periods, kurā samazinās dabīgās bailes, bet pastiprinās bailes, saistītas ar sociālo vidi, savstarpējām attiecībām. No vienas puses veidojas pašvērtējums, tēls "Es", taču pastāv nepieciešamība šo tēlu iekļaut apkārtējo kopumā - "būt pašam citu vidū". Būt pašam citu vidū" nav atdalāms no nemiera, trauksmes, bailēm būt kādam citam, bezpersoniskam vai zaudējušam paškontroli. Pusaudžiem nepieciešama vienaudžu sabiedrība, viņiem ļoti raksturīgas ir bailes būt nesaprastam, kļūt par izstumto. Tādēļ viņi baidās no tādām atšķirībām, kā psihiskā un fiziskā kroplība, un tas bieži izpaužas neiecietībā pret citu un arī savām fiziskām nepilnībām.

Ko darīt, lai bailes samazinātu?(piezīmes pieaugušajiem)

- Lieciet bērnam saprast, ka baidīties - tas ir normāli, neizsmejiet viņu, neapelējiet pie vecuma, padalieties savas bērnības pieredzē;
- Pieņemiet "normālas" bailes noteiktā vecumā;
- Nestāstiet par savām bažām un satraukumu. Daudzas bailes izsauc pieaugušo sarunas - par medicīnu, mafiju, maniakiem, terorismu. Izskaidrojiet drošības noteikumus (kopā izstrādājiet vairākus plānus gadījumam "ko darīt, ja");
- Ņemiet vērā bērna individuālās īpatnības - īpaši jūtīgos nepārslogojiet ar iespaidiem, dozējiet informāciju;
- Liels baiļu avots - augsts prasīgums, draudi sodīt un nopelšana. Pārdomājiet un izvērtējiet savu attieksmi pret atzīmēm, kontroldarbiem, eksāmeniem un sacensībām;
- Pārorientējiet bērna bagāto iztēli. Nav noslēpums, ka citu interešu trūkums bez TV var izsaukt ne mazums baiļu. Bērni spēj redzētajam piešķirt daudz baigākas aprises un kontūras;
- Iemācieties atslābināties (noņemt psihisko spriedzi), atpūsties paši un iemācīt to arī bērniem. Ja bērns vēl mazs - mācieties viņa domas novirzīt, ieinteresēt ar ko citu, un tā sliktajam pārdzīvojumam neļaut nostiprināties;
- Bez šaubām, patstāvība un spēja pašam risināt savas problēmas - ļoti vajadzīgas iemaņas un prasmes. Taču bērnam svarīgi justies aizsargātam un drošībā, zināt, ka viņam ir, uz ko paļauties, izjust atbalstu. Vecāku atbalstu. Bērniem vajadzīgs vecāku atbalsts. Kā jau tika pieminēts, bērns laika gaitā izaug no savām "normālajām" bailēm, taču bailes var arī augt reizē ar bērnu un emocionālā spriedze uzkrāties. Reizēm rodas problēmas, novelkot robežu starp "normālām", aizsargājošām bailēm un bailēm ar pataloģijas elementiem.Pavisam noteikti - vecāku attieksme un uzmanība - pats svarīgākais faktors, kas palīdz mazajai personībai attīstīties un atrast sevi, savu iespēju robežas. Tieši vecāku šaubas par bērna emocionālo stāvokli - aizsardzības izpausme. Nevajag kautrēties dalīties savās šaubās ar speciālistiem - psihologu vai psihoterapeitu. Labi, ja jūs pēc vairākām tikšanās reizēm ieraudzīsiet pozitīvas izmaiņas, kas notikušas ar jūsu bērnu, bet vēl labāk - ja dzirdēsiet, ka bažām nav iemesla.

Baidieties un nebaidieties uz veselību! *