Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Kā palīdzēt?

  • Kā palīdzēt?

 

www.bezpanikas.lv

Noderīgi padomi un ieteikumi panikas upuru draugiem un tuviniekiem  Ko apkārtējie var darīt, lai atvieglotu panikas upura ikdienu un sekmētu atveseļošanos? 

Kāpnes uz pagrabu 

Mēs visi ejam pa dzīvi, nezinot, kādi pārbaudījumi stāv mums priekšā. Vairums cilvēku nedomā par briesmām, kas viņus var sagaidīt aiz tuvējās mājas stūra, par pārdzīvojumiem, ar kuriem būs jāsaskaras, par bedrēm, kurās būs jāiekrīt un no kurām būs arī jāizrāpjas. Cilvēki, kuri cieš no trauksmes un panikas, savā ziņā ir atvēruši "durvis uz pagrabu" – viņi ir pārkāpuši kādu līdz šim nezināmu slieksni un iegājuši teritorijā, kurā valda viens cars un viens noteicējs – panikas lēkme. Ja durvis reiz ir atvērtas, tās, par laimi, var tikt atkal aizvērtas – pirms vēl potenciālais panikas upuris nonāk biedējošajā pagraba iekšienē. Taču, lai spētu to izdarīt, nepieciešama izpratne un zināšanas, kas palīdz identificēt radušos problēmu un rast risinājumu – ātri un bez kavēšanās. Taču, ja reiz ceļš lejup pa kāpnēm ir uzsākts, vadības groži pilnībā nonāk panikas rokās, un tiek iedarbināts inerces mehānisms. Cilvēks piepeši sajūt sevi lielā ātrumā krītam lejup, bez iespējas kontrolēt notiekošo, atsitoties pret ikkatru auksto, cieto kāpņu fragmentu, kas rada bezgala satraucošus un biedējošus simptomus.  Ir nepieciešams ļoti īss laika periods, lai nokristu lejā un sasniegtu pagraba grīdu. Cilvēks, kurš atskārš, ka palicis vienatnē ar paniku, jūtas izolēts, nobijies, fiziski un emocionāli sadragāts. Kāpnes, kas ved augšup pretim zudušajai dzīvei, šķiet stāvas un neuzveicamas, un izejas durvis ir tik tālu, ka lāgā nav pat saskatāmas. Cilvēki, kuriem nav ne jausmas, kas šajā brīdī ar viņiem notiek, tā arī paliek sēžam pagrabā, pamesti un baiļu pilni. Viņi var pat meklēt palīdzību, taču ārsti izraksta medikamentus, kas šķietami mazina tumsu, taču diemžēl – tikai īslaicīgi, uz brīdi nomācot vien simptomus. Bet tiklīdz medikamentu iedarbība beidzas, pagrabs kļūst tikpat tumšs kā agrāk. Un viss sākas no gala. Saņemot nepieciešamās zināšanas, pretim brīvībai vedošo pakāpienu pievarēšana no tālas, skatam izplūdušas vīzijas kļūst par reālu iespēju. Lai gan pakāpieni ir stāvi, salti un bezgala gari, daži cilvēki iemanās uzveikt tos patstāvīgi, bez citu palīdzības. Taču tiem, kas paši to nespēj, ir nepieciešams atbalsts. Šie ieteikumi ir veltīti cilvēkiem, kuri vēlas palīdzēt panikas upuriem, tiem, kas iestrēguši tumšajā pagrabā – apjukuši, nomocījušies un pārguruši, bez ilūzijām atgūt iepriekšējo dzīvi, un šobrīd vairāk par visu cer sagaidīt kāda tuva cilvēka sapratni un atbalstu...  

Ja uzņematies drauga un atbalstītāja lomu .

Daži padomi, kurus jums noteikti būtu vērts ņemt vērā: 

1. Neatceliet ieplānoto! Savās darbībās esiet tik prognozējams, cik vien iespējams. Ja esat vienojies satikties ar panikas upuri, ESIET NOTEIKTAJĀ VIETĀ PRECĪZI LAIKĀ! Ja nolemjat atsaukties uz kādu noteiktu upura paradumu, pieturieties pie tā; mainot plānus vai savu pozīciju, jūs kavējat šī cilvēka atveseļošanos.
 
2.Nekad nedomājiet, ka zināt, kas vajadzīgs cilvēkam, kurš cieš no panikas. Vienmēr ir labāk pajautāt to viņam pašam, un tad kopīgi izlemiet, kā atrisināt konkrēto problēmu. 

3. Ļaujiet upurim pašam noteikt tempu, kādā norit viņa atveseļošanās. Atlabšanas process var būt ātrāks vai lēnāks, taču nekādā gadījumā nemēģiniet cilvēku steidzināt, lai paātrinātu rezultātu sasniegšanu. 

4. Vienmēr atrodiet ko pozitīvu ikvienā upura centienā, kas ved viņu pretim veselības atgūšanai. Pat tad, ja šis centiens neizdodas vai izdodas daļēji, mēģiniet to uztvert kā sasniegumu. Priecājieties par panākto, nevis akcentējiet savu uzmanību uz to, kas nav izdevies! 

5. Nedodiet upurim iespēju nemitīgi vairīties no savām bailēm, taču NESPIEDIET cilvēku darīt to, kam viņš nejūtas gatavs un kas šajā brīdī viņam nav pa spēkam. Centieties atrast kompromisu un mēģiniet atkal iedrošināt cilvēku nākamajā reizē. Jūs varat pakāpeniski beigt "sadarboties" ar upura paradumiem, un uzmanieties, lai nemanot nekļūtu par līdzdalībnieku, kas atbalsta ikkatru šā cilvēka darbību un lūgumu. 

6. Neļaujiet otra dzīvei pārņemt un ietekmēt jūsējo. Iemācieties pateikt "nē", ja upura izteiktais lūgums ir jums nepieņemams, negodīgs, situācijai neatbilstošs vai neproduktīvs. 

7. Izvairieties no emocionālas piesaistes laikā, kad redzat cilvēku pārdzīvojam panikas lēkmi. Jūtiet viņam līdzi, panikas lēkmes ir patiešām BRIESMĪGAS. Esiet līdzās, esiet iejūtīgs, taču nefokusējieties uz redzamajiem simptomiem. 

8.Centieties veidot pozitīvus apgalvojumus, piemēram: "Es lepojos ar tevi, priecājos, ka tev izdodas, elpo mierīgi, tās ir tikai sajūtas." Nekad nelietojiet līdzīgus izteikumus kā, piemēram: "Beidz panikot, nekļūsti taču smieklīgs utt." 

9. Uzziniet pēc iespējas vairāk par trauksmi un tās radītiem traucējumiem.  

Bet pa vidu... bezdibenis 

Atrašanās līdzās panikas upurim jums – kā partnerim, radiniekam, draugam vai vienkārši aprūpētājam – var būt ļoti nogurdinoša, emocionāli smaga un sirdi plosoša.  Apkārtējiem visbiežāk nav saprotams, kā spēcīgs, vesels un inteliģents cilvēks bez jebkādām iepriekšējām brīdinājuma pazīmēm piepeši pārtop baiļu pārņemtā, vājā un no citiem atkarīgs personā. Taču nedomājiet, ka persona, kas atrodas šādā stāvoklī, patiešām ir vāja vai "muļķīga". Nesaprotot, ko šāds cilvēks pārdzīvo, tā dēvētie "palīgi", kuri savu attieksmi pret panikas upuri visbiežāk pauž aptuveni šādi: "Savāc taču sevi beidzot kopā!" un tamlīdzīgos "padomos", patiesībā pat neiedomājas, kādu ļaunumu tādējādi nodara. Cilvēks jūtas pievilts un ievainots, jo patiesībā vienīgais, ko viņš vēlas – ir būt atkal veselam. Taču nekas no tā, ko dara viņš pats, ārsti vai vēl kāds cits, nepalīdz... Cilvēks jūtas kā iesprūdis starp klints radzi un drošu patvērumu, no kura viņu atdala... bezdibenis. Tikai tie, kas paši cietuši no panikas, spēj saprast, ko jūt un pārdzīvo otrs – viņa nebeidzamās ciešanassagrautās cerībasun gaidasmokošās sāpes un milzīgo apmulsumu. Tam, kurš cieš no trauksmes, pasaule šķiet liela un biedējoša "vieta". Katrs ceļa pagrieziens, katrs solis rada vēl jaunus iemeslus panikas lēkmju un fobiju attīstībai, līdz kamēr cilvēks sāk domāt, ka visdrošākais veids, kā palikt neskartam, ir izvairīties no visa, kas var veicināt un izraisīt paniku. Tā cilvēks sāk ierobežot pats sevi un savu dzīvi. Agorafobija attīstās  ātri, reizēm pat dažu dienu laikā, izslēdzot trauksmes pārņemto cilvēku no piedalīšanās normālās ikdienas aktivitātēs. Daudzi uzskata, ka agorafobija – tās ir bailes no atklātām telpām, un tā daļēji ir taisnība, tomēr neskaitāmiem panikas upuriem šai ziņā ir daudz smagāka pieredze – faktiski viņi jūtas apdraudēti jebkur, teju it visur un vienmēr. Jums jāsaprot, ka jūsu tuvinieks vai dzīvesdraugs, atrodoties panikas ielenkumā, piedzīvo vissliktāko iespējamo traumu, kādu jūs vispār varat iedomāties. Nenovērtējiet par zemu prāta neierobežotās spējas un lielo varu. Katru reizi, kad panikas lēkme vai spēcīga trauksme atkal sāk sliet uz augšu savu neglīto galvu, cilvēks pārdzīvo milzum daudzas ārkārtīgi biedējošas fiziskas un psiholoģiskas sajūtas un simptomus, kas atkāpjoties un norimstot atstāj cilvēku jūtamies tā, it kā tikko būtu noskriets Londonas maratons, pakaļ dzenoties visdraudīgākajiem un visšausminošākajiem radījumiem, kādi vien iztēlojami. Tik spēcīgi dramatiska ir panikas pieredze.  

Viltīgie signāli 

Pastāvīga cīņa ar trauksmes radītiem simptomiem un domām burtiski izsmeļ un iztukšo visas cilvēka iekšējās rezerves. Šīs cīņas psiholoģiskās sekas spēj iesakņoties apziņā ļoti dziļi, pat līdz tādai stadijai, ka cilvēks sāk domāt, ka sajukšana prātā ir neizbēgams šī "procesa" galarezultāts. Sagrozītās un izkropļotās apkārtējās pasaules uztveres rezultātā trauksmes upurim var rasties agresīvas, seksuāli perversas vai pat pašnāvnieciskas domas, kas arvien vairāk stiprina viņa pārliecību, ka izrāpties no šīs bedres, visticamāk, vairs nebūs iespējams. Fiziskais vājums var ietekmēt visu iekšējo orgānu funkcijas un visas ķermenī notiekošās ķīmiskās reakcijas. Hormonālais līdzsvars tiek izjaukts, gremošanas un elpošanas sistēmas nogurst, izsaucot daudzus jo daudzus ļoti spēcīgus simptomus. Jums jāatceras, ka ikvienu ķermeņa, katra orgāna, ādas, acu, deguna, ausu kvadrātmilimetru ieskauj ārkārtīgi jūtīgu nervu tīklojums. Tā kā ķīmisko vielu līdzsvars organismā trauksmes ietekmē ir izjaukts, smadzenes sāk pārraidīt pārspīlētus, neatbilstošus briesmu signālus. Ja šie signāli kļūst pārlieku aktīvi, ir gandrīz neiespējami novērst to radītās sekas. TOMĒR ŠIE SIGNĀLI NENODARA CILVĒKAM NEKĀDU ĻAUNUMU! Taču panikas pārņemtais cilvēks to nezina, un lai kā jūs mēģinātu viņu pārliecināt par šo sajūtu nekaitīgumu, viņš neticēs. Lai gan loģiskais prāts viņam saka, ka tas, ko jūs stāstāt, IR patiesība, pārdzīvotie spēcīgie simptomi viņa uztverē liecina par pretējo.    Pieredze rāda, ka ar pateiktiem vārdiem vien nepietiek, lai otrs cilvēks mainītu savu uzvedību. Pierādījumi galvenokārt gūstami tikai paša personīgās pieredzes ceļā. Ja vienreiz – apzināti vai tīri nejauši – izdodas salauzt "panikas apli", prāts momentāni pievēršas daudzkārt noderīgākiem domu procesiem, piemēram, vaļaspriekam, un ķermenim tiek dota iespēja atgūt zaudētos spēkus. Šādos brīžos panikas upuris piedzīvo jūtamu pašsajūtas uzlabojumu, kas savukārt var kalpot kā virzītājspēks, lai dotos uz priekšu un cīnītos par savu veselību un savu dzīvi. Tagad jūs varat iedomāties, kā jūtas cilvēks, kas cieš no panikas, tagad jūs zināt, ka viņš, raugoties no sava skatpunkta, neredz izeju no stāvokļa, kādā atrodas, un ka aicinājumi "saņemties" un "savākt sevi" nebūs produktīvi. Jautājums – ko jūs varat darīt šādā situācijā?  

Atbalsta nozīme
 
Lai gan "atbalsta spieķa" funkciju uzņemšanās no jūsu puses sniegs panikas upurim palīdzību, kura, pēc viņa domām, ir tik tiešām nepieciešama, tā var būt arī kaitīga. Kādudien "atbalsta spieķis" tiks noņemts, un ko tad? Cilvēks vairs nebūs spējīgs dzīvot bez citu palīdzības. Turklāt "spieķis" kalpo kā iespēja novelt daļu atbildības uz otru, un pastāvīgi palīdzības centieni no jūsu puses tikai vairos cilvēka nespēju pastāvēt pašam par sevi – bez citu klātbūtnes un atbalsta. Dzīvesbiedri, radinieki, draugi un citi atbalstītāji! Kas tad ir labākā lieta, ko jūs šādā gadījumā varat darīt? Ja kāds skrien pie jums, saucot: "Palīdzi man, lūdzu, palīdzi!", jūs, saprotams, arī palīdzēsiet, taču tas jādara loģiski, mierīgi un konstruktīvi. Izlasiet sadaļu "The Linden Method", un apgūstiet tehnikas, ar kuru palīdzību iespējams kontrolēt paniku. Iemācieties "atstāt" panikas upurim telpu, nelauzieties viņa teritorijā, nemitīgi nestāviet viņam klāt un nemēģiniet apskaut – ja vien viņš pats to nevēlēsies. Ļaujiet cilvēkam pašam izlemt, kas viņam ir vajadzīgs, un izrādiet iniciatīvu tikai tad, ja patiešām zināt, ka jūsu padoms dotajā brīdī ir situācijai atbilstošs un noderīgs. Padodiet cilvēkam, piemēram, samitrinātu dvieli, lai noslaucītu seju – tas savā veidā aktivizēs "niršanas refleksu", kas savukārt palīdzēs atjaunot normālu elpošanu. Varbūt atnesiet cilvēkam papīra turzu, kurā elpot (skatīt sadaļu "Pareiza elpošana"), un mierīgā balsī pasakiet: tu taču labi zini, kas tas ir, tu zini, ka tas nenodarīs tev ļaunu un drīz pāries. Katrā ziņā piemērojiet savu palīdzību konkrētajai situācijai. Jums jārēķinās, ka precīzi identiska situācija nekad neatkārtosies, un tas nozīmē, ka jums jābūt inovatīviem un ātri reaģējošiem, lai laikus spētu sniegt adekvātu palīdzību. Visvērtīgākais, ko jūs varat darīt, ir iedrošināt panikas upuri darboties, izdarīt un sasniegt vairāk – lai kas tas arī nebūtu.

Piepildiet šā cilvēka dzīvi ar aktivitāti – lai aizņemtu viņa prātu, cik vien tas ir iespējams. Nekad NESPIEDIET cilvēku darīt to, ko viņš nevēlas. Uzmanīgi un bez liekas uzstājības iedrošiniet viņu – tas nesīs daudz labākus rezultātus, turklāt ļaus panikas upurim vismaz šai ziņā saglabāt situācijas noteicēja lomu. Iegādājieties video ar vienkāršiem stiepšanās, jogas, Cigun vai citiem vingrinājumiem. Tie ļaus ķermenim relaksēties, veicinās pareizu stāju, sekmēs elpošanu un atjaunos muskuļu spēku un tonusu. Iedrošiniet panikas upuri vingrināties regulāri, ja vēlaties, varat vingrot kopā – fiziska aktivitāte arī jums pašam nāks tikai par labu. Kopīga vingrošana jūsu atbalstāmo personu ne vien iedrošinās, bet arī pārliecinās viņu, ka jūs tiešām vēlaties palīdzēt. Ticiet, cilvēkam, kurš cieš no trauksmes, šāds atbalsts ir miljonu vērts... Jo ir kāds, kas grib būt līdzās viņa dēļ... Galvenais atbalsta mērķis ir nevis nodrošināt cilvēkam plecu, uz kura izraudāties, vai arī "spieķi", uz kuru atbalstīties, bet gan parādīt, ka viņš šajā pasaulē nav viens un pamests. Trauksmes stāvokļi kā emocionāli, tā arī fiziski – agorafobijas un neskaitāmo simptomu dēļ – ir ļoti vientuļi, un cilvēki, kas tajos iestrēguši, jūtas izolēti, viņi ir nobijušies un skumju pilni. Atgādiniet viņiem, ka apkārtējā pasaule vēl aizvien ir tepat ārā, ka viņi šai pasaulei var dot daudz vairāk, nekā paši domā, un ka ar apkārtējo atbalstu un savu līdzdalību viņi spēs atgriezties dzīvē – šoreiz jau kā daudz stiprāki un spējīgāki cilvēki. Vairums cilvēku, kas uzveikuši panikas lēkmes, atzīst, ka pēc visa pārdzīvotā viņi tik tiešām jūtas daudz stiprāki un spējīgāki nekā jebkad agrāk. Ka, izejot panikas ceļu, viņi ir uzzinājuši vairāk gan par sevi, gan par citiem. Ka tagad viņi labāk spēj novērtēt raksturus un analizēt situācijas, kas pasaule šķiet lielāka, gaišāka un interesantāka nekā iepriekš... Varbūt tas ir tāpēc, ka nervi ir kļuvuši vēl jūtīgāki, un šie cilvēki iemācījušies sajust ko tādu, kas paniku nepieredzējušajiem paliek apslēpts? Vai varbūt tāpēc, ka viņi ir iztīrījuši savu prātu no visiem netīrumiem un dzīves saaustajiem domu tīkliem? Lai vai kas tas būtu, tā noteikti ir lieliska sajūta – būt prieka pārņemtam un emocionāli saviļņotam par savu atgūto dzīvi! Par to, ka atkal vari dzīvot pilnvērtīgi un esi vienkārši laimīgs! 

Daži ieteikumi atbalsta sniedzējiem: 

Centieties būt tik atbalstošs un līdzjūtīgs, cik vien iespējams – bez upura steidzināšanas un viņa spēju noniecināšanas. 

Ja esat "izvilcis" upuri no drošā patvēruma – mājām, kā rezultātā viņš piedzīvo panikas lēkmi, nejūtieties vainīgs, mēģiniet motivēt cilvēku izkustēties atkal citu reizi. 

Nejūtieties vainīgs, ka nespējat neko darīt, lai atvieglotu cilvēka ciešanas panikas lēkmes laikā. Šajā brīdī patiešām ir ļoti maz iespēju palīdzēt, vienīgi – būt līdzās un atbalstīt. 

Nejūtieties tā, it kā jūsu pienākums ir sniegt palīdzību upurim vienmēr un visos gadījumos. Reizēm jums jāprot pateikt arī "nē" – lai jūs pasargātu pats sevi un savu garīgo veselību. 

Nekad necentieties pārliecināt upuri, ka stāvoklis, kādā viņš atrodas, ir tikai un vienīgi viņa "prāta spēles". Tas var šķist loģiski, raugoties no jūsu skatpunkta, taču trauksmes pārņemtam cilvēkam šāds apgalvojums var likt domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa smadzenēm vai ka viņš apkārtējo acīs izskatās smieklīgi, "kā muļķis". Un tas, saprotams, nekādi neveicina atveseļošanās procesu. 

Jebkurā situācijā, sākoties panikas lēkmei, atgādiniet upurim, ka šādas sajūtas viņš ir piedzīvojis jau iepriekš un ka tas būtiski nav ietekmējis viņa veselības rādītājus. Vienmēr atkal no jauna mēģiniet pārliecināt cilvēku, ka panika nav drauds viņa dzīvībai, ka viņš nemirst vai ka viņam nav sākusies sirdslēkme utt. 

Uztveriet upura lūgumus burtiski. Ja cilvēks saka, ka negrib palikt viens, arī neatstājiet viņu vienu; ja cilvēks vēlas pieturēties jums pie rokas, ļaujiet viņam to. Ignorējot šos specifiskos lūgumus, jūs atstājat novārtā upura vēlmes, un tas savukārt var novest pie jaunas panikas lēkmes. 

Ja cilvēks, atrodoties ārpus mājas, grib pierādīt pats sev, ka ir spējīgs "paplašināt" savas robežas, piemēram, izsakot vēlmi vienatnē kaut kur aiziet, atļaujiet viņam to darīt, taču norunājiet konkrētu satikšanās vietu un laiku. Nekavējiet un ESIET TUR! 

Esiet atbalstošs, ja cilvēks vēlas izmēģināt jaunas aktivitātes, piemēram, doties ceļā ar mašīnu viens pats. Jūs varat sekot viņam ar citu auto vai arī uzturēt sazināšanos ar mobilā telefona starpniecību. 

Kad apsverat jautājumu par došanos kopīgā izbraukumā vai kāda pasākuma apmeklējumu, mēģiniet iejusties upura lomā, padomājiet, kā cilvēks jutīsies šajā situācijā. Ja jums rodas kādas šaubas, dodieties "izlūkvizītē" uz konkrēto vietu, lai pārliecinātos par tās piemērotību. 

Pieprasiet informāciju no cilvēka brīdī, kad viņš jūtas trauksmes pārņemts. Pajautājiet upurim, kāda palīdzība šajā brīdī viņam ir nepieciešama, lai justos labāk. Varbūt nepieciešams aizvest cilvēku tur, kur viņš jūtas drošāk, varbūt vajag atnest padzerties vai vienkārši paturēt otra roku. Esiet gatavs, ka trauksmes ietekmē cilvēks var reaģēt šķietami neloģiski, var pateikt jums ko aizvainojošu, taču mēģiniet "aizklaudzināt" līdz viņa saprātam. Esiet pacietīgs – jums jāsaprot, ka, atrodoties panikas stāvoklī, loģiska reakcija uz esošo situāciju vai uz jūsu izteiktajiem vārdiem var būt neiespējama, jo trauksme spēj radīt spēcīgus, neadekvātus domu izpausmes veidus un tiem sekojošās reakcijas. Neapvainojieties vai nereaģējiet agresīvi, vienkārši neesiet uzstājīgs, nedaudz atkāpieties, ļaujiet, lai cilvēks pats atnāk pie jums, kad būs gatavs atkal kontaktēties, un neatgrūdiet viņu. 

Jums jāsaprot – upura subjektīvā izjūta, kas apgalvo, ka viņš atrodas briesmās, ir relatīva. Rēķinieties, ka pat normālas lietas un parādības trauksmes pārņemtam cilvēkam var šķist ļoti draudīgas. Dažkārt pat temperatūras svārstības, tumsas iestāšanās, skaļi trokšņi vai ziņkārīgi apkārtējo skatieni var būt pietiekams iemesls, lai uzdzirkstītu kārtējā panikas lēkme. 

Palīdziet panikas upurim, ierosinot izmantot kādu no uzmanības novirzīšanas taktikām – tās var apturēt cilvēku no nemitīgās koncentrēšanās uz sevi un savām domām, no savu sajūtu un izjūtu nepārtrauktas pētīšanas. Domu novirzīšana ir atslēga, kas būtiski spēj atvieglot panikas upura stāvokli. 

Vairums cilvēku ir ārkārtīgi apmulsuši un dusmīgi paši uz sevi, kad kļūst atkarīgi no citiem. Lai kompensētu šo nelīdzsvarotību jūsu attiecībās, mēģiniet atrast jomas paša dzīvē, kur jums ir nepieciešams atbalsts. Tas sekmēs divas lietas – "līdzsvaros" atkarības jautājumu un "atsavinās" kādu daļu no tās vainas sajūtas vai apmulsuma, kādu upuris izjūt, atrodoties savā neapskaužamajā situācijā. 

Apzinieties – cilvēks gūs ievērojamu mierinājumu zinot, ka jūs būsiet viņam līdzās, atbalstīsiet un pieskatīsiet – vienalga, kā viņš jutīsies vai kā reaģēs. Bez kritizēšanas vai dusmu izrādīšanas no jūsu puses. 

Palīdziet cilvēkam apgūt un praktizēt prāta nomierināšanas, uzmanības novirzīšanas, pareizas elpošanas tehnikas – ar to palīdzību cilvēks iemācīsies kontrolēt sevi, savas domas un darbības, lai kādudien svinētu vispriecīgāko notikumu savā dzīvē – uzvaru pār paniku! Jums nav jābūt svētajam. Jums vienkārši ir jābūt tur, kur esat visvairāk nepieciešams, sniedzot savu atbalstu un entuziasmu cilvēkam, kurš atrodas panikas ielenkumā. Iedrošiniet, uzslavējiet šo cilvēku, lai viņš spētu atrast sevī nepieciešamās spēka un ticības rezerves, kuras palīdzēs viņam izkļūt no tumšā baiļu cietuma un izgaismos ceļu pretim veselībai un daudzējādā ziņā – pilnīgi jaunai dzīvei. blackspot.jpg 


 Informācijas sagatavošanā izmantoti materiāli no "The Linden Method Program" by Charles Linden