Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Krīze

  • Krīze cilvēka dzīvē

 

http://www.centrstaka.lv/

Krīzes stāvokļus varētu iedalīt situatīvās un attīstības krīzēs, neizslēdzot to, ka jebkura krīze cilvēka dzīvē var nest attīstību.
Situatīvas krīzes, kur cilvēka pašsajūta ir kā reakcija uz notikušo viņa dzīvē. Par šādiem notikumiem kalpo situācijas, kas pārsniedz cilvēka ierastās spējas, prasmes tikt galā. Tā var būt, tuvinieka nāve, nozīmīgu attiecību zaudējums, jebkāda veida vardarbība, smaga vai nāvējoša saslimšana. Šādā brīdī cilvēks saskaras ar spējām, kardinālām izmaiņām jeb svārstībām savā dzīvē. Var teikt, ka nekas pirms šīs situācijas nav tā kā ir bijis. Tādējādi indivīdam ir nepieciešams gan laiks, gan atbilstoša aprūpe, lai adaptētos šiem jaunajiem apstākļiem viņa dzīvē.
Katrs cilvēks savā dzīvē piedzīvo attīstības krīzi, kas ir dabīga cilvēka ķermeņa un personības transformēšanās atbilstoši attiecīgajam vecumposmam. Šīs krīzes cilvēka dzīvē ir neizbēgamas. Viena no visspilgtākajām un populārākajām attīstības krīzēm ir pubertāte. Cilvēks šajā periodā transformējas, mainās viskardinālāk. Izmaiņas skar gan cilvēka ķermeni, gan viņa personību. Pusaudzis vairs nav bērns, bet nav arī pieaugušais, tādējādi tieši šajā vecuma posmā vislabāk var pamanīt krīzes visbūtiskāko pazīmi – tas ir stāvoklis „starp”. Attīstības krīze cilvēku skar arī vēlāk, pārkāpjot 30, 40, 50 gadu slieksni. Cilvēks skatās atpakaļ uz nodzīvoto laiku, izvērtē to, izdara secinājumus. Reizēm tādas pārdomas atnes nemieru, skumjas, sarūgtinājumu par nodzīvoto. Cilvēks var izlemt, ka dzīves situācija kaut kas ir jāmaina, tomēr kas tieši, nav skaidrs.
Jebkurā krīzē „vecais” sabrūk, atkrīt, vairs nav lietojams, turpretim „jaunais” vēl nav kļuvis skaidrs, identificējies, izveidojies, nostiprinājies. Stāvoklis „starp” ir kā jautājuma zīme, kas pakārta gaisā. Visbiežāk krīzes stāvoklī savu pašsajūtu cilvēks ilustrē kā „es nezinu kā dzīvot tālāk!”.
Mēs esam domājošas, emocionālas, fiziskas būtnes, tādējādi šādi spēcīgi pārdzīvojumi nevar mūs skart tikai kādā konkrētā esības dimensijā,- krīzes pazīmes skar cilvēku pilnībā. Uzsākoties krīzei, tā skar indivīda domāšanas procesus padarot tos gausākus, saraustītākus, ierobežotākus dažādām sarežģītām prāta operācijām. Cilvēkam šādā brīdī var būt pavājināta abstraktā domāšana, grūtības pieņemt lēmumus un risināt problēmas, apjukums, dezorientācija (sevišķi laikā un telpā), grūtības rēķināt, atmiņas traucējumi (īpaši īstermiņa), grūtības vispārināt, uzmanības nenoturība, grūtības atpazīt cilvēkus un lietas.
Vienlaicīgi ar augstāk minēto emocionālajā pasaulē cilvēks var pārdzīvot bailes, vainas sajūtu, noliegumu, skumjas, nomāktību, grūtsirdību, zaudējuma sajūtu, pamestības sajūtu, izolētības sajūtu, vēlme noslēpties un ierobežot kontaktus ar citiem, dusmas, aizkaitināmību, bezjūtību.
Fiziski cilvēks var izjust tādus simptomus kā nogurums, slikta dūša, vemšana, vēdera darbības traucējumi, trīcēšana (lūpas, rokas), muskuļu raustīšanās, kustību koordinācijas traucējumi, pastiprināta svīšana, drebuļi, caureja, sirdsklauves, reiboņi, ģībšana, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, muskuļu sāpes, bezmiegs, paātrināta elpošana.
Pārdzīvojot tik plašu izjūtu, izmaiņu spektru nevar nemainīties arī paša cilvēka uzvedība. Cilvēks var sākt uzvesties atšķirīgi kā ikdienā. Var novērot izmaiņas ikdienas aktivitātēs, runas veidā, ierastajos komunikācijas veidos, norobežošanās no citiem, aizdomīgums, apetītes palielināšanās vai zudums, nespēja nomierināties un atpūsties, sabiedrībā nepieņemami izlēcieni, nespecifiskas sāpes ķermenī, īpaša jūtība pret vidi un daudz kas cits.
Jāpiebilst, ka augstāk minētās pazīmes ar krīzes stāvokli būtu jāsaista kompleksi, respektīvi, dažu pazīmju esamība nebūt nenozīmē krīzi un krīzē nav obligāti jābūt visām šīm pazīmēm. Ja cilvēka dzīvē ir atgadījies kāds smags notikums un viņš izjūt kādas no augstāk minētajām pazīmēm ilgāk par 2 nedēļām, tad varētu pieņemt, ka tā ir krīze.
Būtiskākais un reizēm visgrūtākais krīzē ir neko nepasākt, lai to pārtrauktu, jo tas nav iespējams. Visgrūtākais tāpēc, ka pamatojoties uz augstāk minētājām krīzes pazīmēm pašsajūta krīzē var būt ārkārtīgi nepatīkama un rodas vēlēšanās simptomus mazināt vai noņemt. Šeit svarīgi atcerēties, ka krīze ir kā dzimšana, tā parasti ir sāpīga, tomēr rezultātā indivīds „pārdzimst” pavisam citā kvalitātē. Cilvēka reakcijas ir normālas attiecīgajam notikumiem.
Tas, ko var un vajag darīt, ja jau reiz krīze ir sākusies, ir mēģināt palīdzēt sev pārdzīvot to. Palīdzība šai gadījumā būtu atslogot savu ikdienu tā, lai tajā nebūtu kādas papildus fiziskas vai emocionālas slodzes, iespējams, ka šai laikā cilvēkam nav liekas enerģijas. Svarīgi darīt kaut ko, kas nomierina, atslābina, piedod cerības. Jānodrošina fizisks ķermeņa komforts – miegs, regulāra ēšana, šķidruma lietošana, vieglas fiziskas kustības (pastaigas svaigā gaisā, plunčāšanās baseinā vai siltā vannā). Emocionāli ir svarīgi nodrošināt sev iespēju izrunāties un tikt uzklausītam, pie kam izrunāšanās būtu nepieciešama pēc iespējas vairāk, lai cilvēkam mazinātos spriedze un pamestības sajūta. Šim mērķim var palīdzēt atbalstoši un saprotoši draugi un radinieki, tomēr ja tādi nav pieejami, vislabāk vērsties pie profesionāļiem. Psiholoģisko palīdzību var sniegt psihologs vai psihoterapeits, kurš ir saņēmis atbilstošu apmācību darbam ar dažādām krīzes situācijām.
Jāpiebilst, ka akūta krīze nevar ilgt mūžīgi, tai ir savs laiks (apmēram 2 mēneši) un tam paejot visbiežāk indivīds iziet no krīzes. Indivīds attīstās, iegūst jaunu pieredzi kā palīdzēt sev dzīves grūtā brīdī, pieaug arī emocionālā izturība un ticība saviem spēkiem. Ja cilvēks nesaņem savlaicīgu adekvātu palīdzību, krīze var pāriet kādos hroniskos fiziskos, garīgos traucējumos, kurus risinot jau būs jāiegulda vairāk enerģijas un līdzekļu, jo hronisks stāvoklis „ārstējas” grūtāk kā akūts. Krīzei sarežģījoties cilvēks var sajusties tik izmisis, ka var sākt domāt par pašnāvību vai veikt kādas darbības, lai sevi nogalinātu. Šādā situācijā cilvēkam noteikti ir nepieciešama nekavējoša profesionāļu (psihologs, psihoterapeits, psihiatrs) palīdzība. *