Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Medikamenti

  • Kāpēc es lietoju zāles?

 

http://www.centrstaka.lv/

Nomāktība, stress, nogurums, bezmiegs, slikta pašsajūta, saaukstēšanās, galvassāpes – bieži sastopamas parādības ikdienas dzīvē. Diezgan tipiska reakcija ir gājiens uz aptieku pēc zālēm. Ar vai bez ārsta receptes šobrīd ir nopērkami visdažādākie līdzekļi – pret bezmiegu, slikti sagremotu pārtiku, stresu, depresiju, iesnām, nogurušām acīm un kājām utt. Medikamentu lietošanas instrukcijā ir norādīta informācija par to, kādu simptomu gadījumā lietojams medikaments, iespējamās blakusparādības un rīcība pārdozēšanas gadījumā, un nekas nav teikts par to, kāpēc cilvēks izvēlas tos lietot. Kāpēc cilvēki izvēlas dzert zāles? 
Tas liekas pašsaprotami. Cilvēks griežas pie ārsta ar sūdzībām, ārsts uzstāda diagnozi un izraksta zāles. Cilvēks tās lieto, jo ārsts tās nozīmēja. Tas ir skatoties virspusēji. Ja notiekošajā iedziļinās – ko tas viss nozīmē? Cilvēka ķermenī vai psihē notiek procesi, kas ir sāpīgi un nepatīkami. Un atbildība par to tiek pārlikta uz kādu citu – ārstu, kurš labāk zinās kaites iemeslus un pateiks atrisinājumu, uz zālēm, kas iejauksies un „nogalinās” simptomus. Cilvēks kļūst par vērotāju tam, kas ar viņu pašu notiek.
Pārsvarā cilvēki slimību uztver kā kaut ko svešu, ārpus sevis esošu un nevēlamu, no kā nepieciešams atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Bet tie ir maldi. Viss, kas notiek ar cilvēku, nāk no viņa paša un viņa dzīves. Viss ir saistīts – attieksme pret dzīves notikumiem, domas, priekšstati, jūtas, ķermenis. Pētījumi pierāda – ārstēšanas rezultāti ir daudz labāki, ja cilvēks pats ir iesaistīts ārstēšanā, ja cilvēks uztver slimību kā savu un līdz ar to apzinās, ka pats spēj to ietekmēt. Spilgts piemērs ir alkoholisms – tikai uzņemoties atbildību par slimību cilvēks spēj būt stiprāks par to. Literatūrā tiek aprakstīti gadījumi, kad cilvēki piedzīvo pat brīnumainas izārstēšanās no neārstējamām slimībām, pateicoties tam, ka ņem savās rokas savu veselību, līdz ar to aktivizē sevī spēku izdziedināties.
 Situācija, ko neskaitāmas reizes redzam televīzijā. Cilvēks pēc sātīgām vakariņām jūt dedzināšanu un spiedienu vēderā. Tiek reklamētas zāles, kas palīdz atvieglot spiedošo sajūtu, lai varētu vēl paciemoties pie mātes un apēst otru vakariņu tiesu. Simptoms tiek novērst. Bet – varbūt šis simptoms signalizē, ka cilvēks ēd pārāk daudz un to, kas ķermenim ir kaitīgs, ko organisms nespēj sagremot? Novēršot simptomu cilvēks riskē sabojāt savu organismu. 
Protams, ir arī daudz sarežģītāki, grūtāk izprotami simptomi, kas cenšas pievērst uzmanību hroniskākām cilvēka dzīves problēmām. Sliktā pašsajūta bojā dzīvi, neļauj dzīvot tā, kā līdz šim. Un zāles ļauj to ātri salabot, atgriezties ierastajā ritmā. Bet – varbūt cilvēks dzīvo sabojātu dzīvi un tieši tāpēc parādās slimības simptomi.  
Sliktā pašsajūta rada trauksmi. Slimība, nomāktība un bezspēcība nesaskan ar to tēlu, kādu cilvēki vēlas redzēt sevi. Sliktā pašsajūta liek apšaubīt iespēju vienmēr būt stipram, varošam, veiksmīgam. Sliktā pašsajūta pievērš uzmanību ķermenim, sajūtām, sev pašam. Nav nemaz tik viegli apzināties, ka es kā cilvēks esmu ievainojams, reizēm slims, skumjš, bezpalīdzīgs, ka es novecoju un beigās arī nomiršu. Mēs nevēlamiem to zināt un cīnāmies pret to. Tomēr skatoties uz dzīvi tās kopskatā, redzam, ka dzīvē ne vienmēr ir labi, skaisti, priecīgi, cilvēks nevar būt laimīgs visu laiku. Reizēm bailes no sliktās pašsajūtas un centieni vienmēr būt jaunam, skaistam, veselam un priecīgam prasa neiedomājamas pūles. Cilvēks cenšas atbrīvoties no savas vājās, slimīgās, bezpalīdzīgās daļas. 
 Bieži krīzes situācijā, kad pārdzīvojumi ir gandrīz nepanesami un dzīve šķiet sagruvusi, cilvēki vēlas aizmirsties. Viens no tipiskiem veidiem, blakus alkoholam, ir zāles. Tās notrulina, atņem pārdzīvojuma asumu, un vienlaikus arī iespēju cilvēkam izsāpēt zaudējumu un rast sevī spēku. Līdz ar to cilvēks kļūst vājāks, negūst pieredzi, ka spēj tikt galā ar krīzi un riskē nākamajā krīzes situācijā iekrist vēl dziļāk bedrē.
Nevēlamies teikt, ka zāles ir nevajadzīgas vai kaitīgas. Viennozīmīgi, nav iespējams dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi un pasauli, nav iespējams izvairīties no pārmantotām kaitēm un novecošanas, un tas paver ceļu neizbēgamām fiziskām un garīgām ciešanām. Mums apkārt nebūt nav ideāla vide. Cilvēki slimo un slimos. Un zāles pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, zāles ir līdzeklis, ko iespējams izmantot, kad tas ir nepieciešams. Medikamenti ir ērti, dod ātru rezultātu. Vienlaikus - bieži slimība šķiet kā ķermeņa un dvēseles kliedziens pēc palīdzības, lai pievērstu cilvēka uzmanību tam, kā viņš dzīvo. Veidot izmaiņas sevī, pārvērtēt savu dzīvi ir daudz grūtāks un ilgāks process, bet tas ir tā vērts.
Daži jautājumi pārdomām:
Kādus medikamentus es lietoju pēdējā gada laikā un cik bieži?
Kādus simptomus es ārstēju, cik bieži šie simptomi man parādās, vai tie atkārtojas?
Ko mans ķermenis un mana dvēsele mēģina „pateikt” sūtot šos simptomus? *

 

  • Antidepresanti

Zāles, kuru nosaukums prieku nevieš. Zāles, kas ārstē ilgstošu nomāktību un neizskaidrojamas bailes. Zāles, kas, izrādās, nereti jālieto arī tad, ja it kā bez iemesla paaugstinās asinsspiediens un sākas sirdsklauves.

Konsultē Biruta Kupča, asoc. profesore, psihiatre

"No antidepresantiem cilvēki ļoti baidās,” saka profesore Biruta Kupča. Piemēram, ārsts tos izraksta, pacients nopērk, izlasa, kādas var būt blaknes, nobīstas un izlemj nelietot. Vai arī – aiziet sieviete uz aptieku, bet tur farmaceits saka: „Kādas jums briesmīgas zāles izrakstītas?! Vai tad jūs esat tik ļoti slima?!” Šīs situācijas raksturojot sabiedrībā valdošos maldīgos priekšstatus un informācijas trūkumu par antidepresantiem.

Protams, antidepresanti ir nopietni un komplicēti medikamenti, taču ārsti tos vērtē daudz pozitīvāk, nekā Latvijā tik bieži lietotos
trankvilizatorus (benzodiazepīnus) – nomierinošos recepšu medikamentus (populārākie no tiem „Seduksens”, „Benzodiazepams” u.c.). No benzodiazepīniem veidojas atkarība, tāpat kā no alkohola un cigaretēm, turklāt tā ir grūti ārstējama. Antidepresanti atkarību un pieradumu neraisa.

Antidepresantu iedarbība ir daudz plašāka, nekā pierasts uzskatīt – tie ārstē ne tikai stresa vai citu apstākļu raisītas depresijas, bet arī panikas lēkmes jeb veģetatīvo distoniju, trauksmi un fobijas. Antidepresantus bieži iesaka kā palīglīdzekli smagu, arī neārstējamu slimību brīžos.

„Nekādu briesmīgu blakņu antidepresantiem nav,” skaidro daktere Kupča, „vienīgi sākumā var būt sausa mute, kas, protams, nav patīkami, ja darbā jārunā, jākomunicē ar cilvēkiem. Daži antidepresanti raisa miegainību, galvas reiboņus. Taču pēc pāris nedēļu lietošanas šīs sūdzības pāriet. Turklāt – jaunākās paaudzes antidepresantiem, pieminētās blaknes izpaužas arvien mazāk.”

Kā izpaužas

·         Depresija. Tā rada ne tikai nomāktību, bet arī maina domāšanu un attieksmi pret sevi – sākas nosodīšana, sevis vainošana: „Esmu slikta, nepilnvērtīga.”, „Neko nemāku. Neko nevaru.” utt. Smagākos gadījumus pavada izjūta: „Esmu nasta apkārtējiem.”, izteikumi par nespēju rast dzīvei jēgu, nevēlēšanos dzīvot. Pierādīts, ka depresijas laikā tiešām notiek pārmaiņas galvas smadzenēs.

·         Panikas lēkmes (veģetatīvā distonija). Tie ir traucējumi, kas saistīti ar veģetatīvo nervu sistēmu. Panikas lēkmes rodas pēkšņi, bieži visnepiemērotākajā vietā, bez jebkāda psiholoģiska iemesla. Lēkmes laikā bailes ir tik lielas, ka sirds sāk dauzīties, galva reibt, sāpēt, ķermenis – trīcēt. Tie, kam bijis gan miokarda infarkts, gan panikas lēkmes, atzīst: panikas lēkmju laikā piedzīvotās izjūtas ir daudz dramatiskākas.

·         Trauksme, fobijas. Tās ir bažas par kaut ko – ka varētu atgadīties kas nelāgs, taču objektīvi draudi nepastāv. Bailes, ka kaut kas slikts varētu notikt tuviniekiem – piemēram, bērni nāks mājās un viņus sabrauks mašīna. Fobijas var izpausties dažādi – kā bailes no tumsas, no zirnekļiem, kā bailes palikt vienai, bailes atrasties ārpus mājas utt. Arī trauksmi un fobijas pavada sirdsklauves, asinsspiediena paaugstināšanās, kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi.

Viegla vai smaga?

Nomākts garastāvoklis, melnie periodi gadās ikvienai – ne jau uzreiz jāķeras pie antidepresantiem. Ar vieglu roku to pat nedrīkst darīt! Vai veselības stāvoklis tiešām ir tik nopietns, ka nepieciešami šie stiprie medikamenti – izlemj ārsts. Antidepresantus ir tiesīgi izrakstīt gan ģimenes ārsti, gan psihoterapeiti, gan psihiatri.

Ja depresija ir viegla, bieži pietiek ar miega uzlabošanu un draugu atbalstu. Biruta Kupča iesaka sievietēm: izgulieties labi! Veselīgs miegs ir viena no iedarbīgākajām nervu sistēmas traucējumu profilaksēm. Tāpat ļoti ieteicams ir kāds hobijs, sirdij tīkama nodarbe, kas aizrauj, kuras laikā nedomā par ikdienu, rutīnu – kas ļauj pilnīgi atslēgties.

Par jau diezgan nopietnas depresijas aizsākumu var runāt, ja jūties nomākta vairākas nedēļas un šīs izjūtas arvien pastiprinās. Nespēj koncentrēties ne darbam, ne mācībām, lietas, kas agrāk aizrāvušas, tagad šķiet vienaldzīgas.

Profesore arī bilst: „Sievietei pašai izvērtēt – vai depresija ir smaga vai viegla – ir gandrīz neiespējami.” Nomāktības panesamība un izjūta, cik ļoti sliktais garastāvoklis iekšēji traucē, – mums katrai, tāpat kā sāpju slieksnis, ir dažāda. „Tāpēc gadās: sieviete stāsta, ka jūtas ļoti, ļoti slikti. Savukārt es kā ārste redzu: medicīniski situācija nemaz tik smaga nav. Un otrādi: ir tādas, kas ārsta kabinetā atkal ļoti saņemas un ne tuvu neizklāsta visas dramatiskās emocijas, kas ar viņām ikdienā notiek,” atklāj daktere.

Ir labi, ja pie ārsta kopā ar depresijas, trauksmes nomākto dodas arī kāds tuvinieks. „Viena lieta: ko stāsta pats depresijā esošais, otra – kā tas izskatās no malas, kas īsti ir mainījies uzvedībā. Tās ir objektīvās ziņas, kas ārstam var ļoti palīdzēt novērtēt situāciju.”

Grūti atzīt – vainīgi nervi

Atpazīt depresijas iezīmes sievietes ir iemācījušas labi. Nedaudz citādāk ir ar trauksmes un panikas lēkmēm. Nereti ar tām sirgstošajiem nav viegli pieņemt, ka pēkšņas sirdsklauves, asinsspiediena paaugstināšanās, tam sekojošās paniskās bailes nav saistītas ar iekšķīgu slimību, bet gan – ar nervu sistēmu. Ceļš līdz patiesajai diagnozei ir diezgan garš.

”Ģimenes ārsti, iespējams, jau pašā sākumā redz, ka vaina nav ne sirds darbībā, ne galvas asinsritē. Taču pacienti uzstāj uz izmeklējumu nepieciešamību: tiek veikta gan galvas datortomogrāfija, gan elektrokardiogrammas. Dažkārt šos cilvēkus sāk vajāt pat uzmācīgas domas par kādu nedziedināmu kaiti – viņi dodas pie endokrinologa, onkologa,” stāsta profesore. Un tikai tad, kad daudzajos izmeklējumos nekādu fizisku slimību neatrodot, cilvēks pamazām kļūst gatavs pieņemt: lēkmēs vainojama psihiska slimība.

Vārdus „psihiska slimība” uzrakstīju apzināti, lai paskaidrotu – tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks būtu nepieskaitāms vai traks. Arī tāpēc, ka profesore Biruta Kupča sarunas laikā vairākkārt uzsver: mūsu sabiedrībā pierunāt kādu aiziet pie psihiatra, joprojām ir gandrīz neiespējami. „Šķiet: psihiatrs sakompromitēs, mani uzskatīs par nepilnīgu – ko tad par mani padomās? Šie aizspriedumi saglabājušies no padomju laikiem, kad reizēm nepamatoti tika pierakstītas garīgas slimības.”

Tie, kam ir sūdzības, kas liecina par trauksmi, paniku vai depresiju, pārsvarā ārstējas pie ģimenes ārstiem. „Tas nav nekas slikts – galvenais jau, lai ārstam ar pacientu veidojas labs kontakts. Psihiatrus pieminu tāpēc, ka no šī apmeklējuma nav jābaidās. Psihiatri tieši ir specializējušies garīgo slimību un neirožu ārstēšanā, antidepresantu lietošanā – lasām lekcijas ģimenes ārstiem.” Turklāt psihiatriskā palīdzība un ārstēšana mūsu valstī joprojām ir bezmaksas.

Sekas neatstāj

Depresija, panikas lēkmes un trauksme ir ārstējamas slimības. „Antidepresantu lietošana sekas neatstāj – cilvēks kā personība nemainās, saglabājas viņa intelektuālās, radošās spējas,” skaidro Biruta Kupča, „viņš ir tāds pats, kāds bijis pirms tam, vienīgi tik ļoti vairs necieš no nervu sistēmas traucējumiem.”

Minētās slimības izdodas vai nu izārstēt pavisam, vai arī tās atkārtojas retāk un ne tik smagā formā. Turklāt cilvēks pazīst slimību – zina, kā tā sākas, spēj prognozēt, kas notiks tālāk, līdz ar to vieglāk pārdzīvo lēkmes. Jūtot, ka tuvojas depresija, viņš laikus var vērsties pie ārstējošā ārsta.

Trauksmes un panikas ārstēšanā vislabākos panākumus var gūt, ja antidepresantus apvieno ar psihoterapeita vai psihologa apmeklējumiem. Depresiju mazināšanā liela nozīme ir spējā piešķirt dzīvei krāsas – lai nav tikai rutīna mājas un darbs. Tāpat Biruta Kupča aicina: ģimenē runāt vienam ar otru, stāstīt par savu patiku un nepatiku, jo nav reti gadījumi, kad depresiju raisa izjūtas: partneris mani nesaprot, man nepatīk, kā viņš rīkojas, uzvedas utt. „Vaicāju – vai viņam esat to teikusi? Bet sieviete purina galvu...”

Papildu risks – garīgs darbs

Daktere Biruta Kupča iebilst pret nereti sabiedrībā vadošo viedokli, ka depresija ir modes lieta vai vēl kardinālāk – tā esot greznība, ko ne katrs var atļauties. „Depresija ir slimība, ar to sirga arī agrāk, tikai tad nebija iespēju ārstēt, nācās izlīdzēties vienīgi ar tuvinieku atbalstu. Tagad ir gan zāles, gan atklātāk runājam par šīm lietām.”

Protams, dzīve pilsētā, attālināšanās no dabas, skrejošais dzīvesveids, stress rada arvien lielāku iespēju saslimt ar nervu sistēmas traucējumiem. „Laukos cilvēki tomēr mazāk sūdzas par depresijām vai neirozēm.”

Depresija, trauksme, fobijas, panikas lēkmes vairāk raksturīgas sievietēm, tāpat no šīm kaitēm biežāk cieš izglītoti, ar garīgu darbu saistīti cilvēki. „Ja ikdienā roc grāvi, cel māju, pārtrauc to darīt, un viss – aizmirsti. Ja ir garīga darba profesija, nav iespējams – izslēgt datoru un vairs par darbu nedomāt. Domas pašas maļas pa galvu. Tieši nespēja atbrīvoties, rada pārslodzi.”

No svara arī iedzimtība – ja iepriekšējās paaudzēs kādam bijušas līdzīgas sūdzības, tās var pārdzimt. Tāpat mūsu izturību, satiekoties ar pārdzīvojumiem, ietekmē audzināšana un notikumi bērnībā – cik lielu drošību un uzticību gan sev, gan pasaulei vecāki spējuši mūsos ielikt. „Lai kā mēs liktu akcentu uz naudu, pati galvenā tomēr ir privātā dzīve – ja tur gadās likstas, šķiršanās, nesaskaņas, pietuvinās arī neirozes, depresija,” tā profesore.

Grūtākās – pirmās nedēļas

Ja tiešām dakteris ieteiks antidepresantus, viņa norādes – kā medikamenti jādzer, cik ilgi tas jādara un kad var gaidīt efektu – uztver nopietni.

Vispirms – antidepresanti nav zāles, kas iedarbojas uzreiz. Paies pāris nedēļas, līdz jutīsi uzlabojumu. Ne velti vislielākās raizes, īpaši, ja ir smaga depresija, ārstiem sagādā tieši sākuma periods. Sievietei jau tā ir slikti, viņa sāk dzer zāles, nekas nemainās, un tad pārņem atziņa: „Pat antidepresanti man nepalīdz!” Šī bezcerība var tuvināt domas pat par aiziešanu no dzīves. Tāpēc pirmajās nedēļas ārsts regulāri kontaktējas ar slimniekiem, ļoti saprotošiem un atbalstošiem jābūt arī tuviniekiem.

Nākamais klupšanas akmens – kad antidepresanti sāk iedarboties, cilvēks tos vēl kādu laiku padzer un tad nospriež: „Man jau ir labi, vairāk nevajag.” Taču antidepresanti ir zāles, kurām ir stingri noteikta lietošanas taktika. Pārtraucot tās dzert nelaikā, seko gan kritiens atpakaļ depresijā vai lēkmēs, gan organisms pret šo antidepresantu veidu kļūst nejūtīgs – atkārtoti dzerot, zāles vairs neiedarbosies.

Parasti antidepresanti jāturpina lietot apmēram divus mēnešus pēc uzlabojumu sākšanās, tad mēneša laikā no tiem atradinās – taču to visu izskaidro un lietošanas grafiku koriģē ārsts.

Zane Timpare/ Žurnāls IEVA *

 

  • Neirozes un to medikamentoza ārstēšana

 

Psihiatre, psihoterapeite Sandra Pūce

Dažādu specialitāšu ārstu un, protams, ģimenes ārsta praksē gadījumos, kad pacients bija nervozs, nosvīdis, trauksmains, ar mainīgu asinsspiedienu un citām veģetatīvām izpausmēm, agrāk noteica visaptverošu un tomēr neko neizsakošu diagnozi – neirocirkulatora distonija. Pašreizējā slimību klasifikatorā (ICD-10) šādas diagnozes vairs nav, bet tiek noteiktas diagnozes tādiem stāvokļiem kā, piemēram, adaptācijas traucējumi, posttraumatiskie stresa traucējumi, somatoforma veģetatīva disfunkcija, neirozes.

Neirozes jēdzienā bieži vien ietver visus nepsihotiskos traucējumus, kuriem nevar atrast organiskus izskaidrojumus. Tā ir traucējumu grupa, kurā trauksmi ierosina skaidri noteiktas situācijas, kas pēc būtības nav bīstamas. Rezultātā pacients parasti no šīm situācijām izvairās vai pārdzīvo tās ar bailēm. Pacienta bažas var koncentrēties uz atsevišķiem simptomiem – sirdsklauvēm vai tuvojošos ģīboņa sajūtu, kas bieži saistās ar bailēm nomirt, zaudēt kontroli vai sajukt prātā. Bieži šiem traucējumiem pievienojas depresija.
Neirotisko traucējumu iedalījums

Agorafobija
Bailes no plašiem laukumiem, lielveikaliem, ļaužu pūļiem – šiem cilvēkiem ir raksturīgas bailes atstāt māju, iet sabiedrībā.
Sociālas fobijas
Bailes nokļūt uzmanības centrā, bailes no cilvēkiem (antropofobija), bailes būt kritizētam, sodītam. Tās var būt bailes no svešu cilvēku pētoša skatiena, kas liek izvairīties no sabiedriskām vietām. Vairāk izplatītās sociālās fobijas parasti saistās ar zemu pašnovērtējumu. Tās var izpausties kā sūdzības par nosarkšanu (eritrofobija), roku trīci, nespēju parunāt, sliktu dūšu vai steidzamu vajadzību urinēt. Simptomi var pastiprināties līdz panikas lēkmei.
Panika
Epizodiska vai atkārtota paroksizmāla intensīva trauksme. Panika nav atkarīga no situācijas, vietas vai objektīvi draudošiem apstākļiem, tādēļ lēkmes ir neprognozējamas. Tāpat kā citos trauksmes gadījumos, vadošie simptomi ir pēkšņi sākušās sirdsklauves, sāpes krūtīs, satumsums acīs, elpas trūkums, smakšanas sajūta, galvas reibonis, svīšana, karstuma/aukstuma viļņi, drebuļi, trīce, nerealitātes sajūta (depersonalizācija vai derealizācija). Cilvēks izjūt šausmas, izmisumu, bailes sajukt prātā vai nomirt, kā arī bažas par iespējamu atkārtotu panikas lēkmi. Panikas lēkmju jeb paroksizmu starplaikā izteiktas trauksmes nav.
Specifiskas fobijas
Bailes, kas saistās ar stingri specifiskām situācijām – saskarsmi ar kādiem konkrētiem dzīvniekiem, bailes no augstuma, pērkona, tumsas, lidošanas, slēgtām telpām (klaustrofobija), urinācijas vai defekācijas sabiedriskās tualetēs, kāda ēdiena ēšanas, no stomatologa apmeklējuma, bailes redzēt asinis vai ievainojumu utt.
Ģeneralizēta trauksme
Ilgstoša smaga trauksme, spriedze, kas nav saistāma un nerodas noteiktos apstākļos. Tā ir arī fiziska trauksme, neproduktīva rosīšanās, izmisums (reizēm līdz uzbudinājumam), bailes, nemiers, nedrošība par iespējamām nelaimēm nākotnē. Galvenie somatoformie traucējumi ir mainīgi, bet ir sūdzības par svīšanu, tahikardiju, asinsspiediena izmaiņām, tahipnoju, diskomforta sajūtu epigastrija rajonā, reiboņiem, vājuma sajūtu u.c. Bieži nomāc bailes, ka pacients vai viņa radinieki drīz saslims vai ar viņiem atgadīsies kāda nelaime.
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi
Obsesīvi kompulsīvus traucējumus raksturo uzmācīgas domas, kas izpaužas pacienta vēlmēm pretējā darbībā. Obsesīvas domas ir idejas, iedomas vai impulsi, kas atkal un atkal nāk prātā stereotipiskā veidā. Domas parasti ir mokošas, tomēr daži tās atzīst par paša radītām. Kompulsīvās darbības vai rituāli atkal un atkal stereotipiski atkārtojas; tas it kā pasargā no kāda objektīvi mazticama atgadījuma, kas biedē un, pēc pacienta domām, varētu kaitēt. Pacienti parasti izjūt trauksmi, paši atzīst, ka šādas darbības ir nevajadzīgas, neproduktīvas, un viņi atkārtoti mēģina tām pretoties. Ir četras biežākās simptomātiskās grupas:
• pārspīlētas rūpes par personīgo higiēnu – atkārtota roku mazgāšana, iešana dušā, bailes no inficēšanās utt.;
• uzmācīgas šaubas, kuras pavada atkārtotas kompulsīvas pārbaudes – pirms iziešanas no mājas neskaitāmas reizes pārbauda, vai gāze noslēgta, ūdens krāns aizvērts, gludeklis un elektrība izslēgti, atslēgas paņemtas utt.;
• uzmācīgās domas par draudošām briesmām – pārliecība, ka kaut kas slikts notiks, tāpēc jāveic noteikti rituāli;
• uzmācīga kavēšanās un šaubas – pacientiem ir grūtības apģērbties, paēst u.c.
Posttraumatiskie stresa traucējumi
un traumatiska neiroze
Šie traucējumi rodas kā atbilde uz psihotraumējošu notikumu vai situāciju, kas ir sevišķi draudoša vai katastrofāla un varētu izraisīt smagus emocionālus pārdzīvojumus ikvienam. Tā ir atkārtota uzmācīga psihotraumējošās epizodes atdzīvošanās atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi, sapņi vai nakts murgi. Var būt emocionāla atrautība no citiem cilvēkiem, reakcijas trūkums pret apkārtējiem, anhedonija (nespēja sajust prieku un patiku) un vēlme izvairīties no darbībām un situācijām, kas atgādina psihotraumu. Bieži ir pastiprināts satraukums un bezmiegs. Ilgstošākā periodā pievienojas depresija un var būt suicidālas domas. Norise ir viļņveidīga, traucējumi var turpināties hroniski daudzus gadus ar iespējamām personības izmaiņām.
Adaptācijas traucējumi jeb situācijas reakcija
Biežāk izpaužas kā depresīvs garastāvoklis, trauksme vai bažas, sajūta, ka nespēs tikt galā, plānot uz priekšu vai turpināt veikt iesāktos darbus. Var būt arī cita veida emociju un uzvedības traucējumi, īpaši pusaudžiem. Adaptācijas traucējumu gadījumos izšķirošā loma ir personības stabilitātei, tās veselumam.
Disociatīvi traucējumi
Daļējs vai pilnīgs normālas integrācijas zudums starp pagātnes atmiņām, identitātes apzināšanos, pašreizējām sajūtām un kontroli pār ķermeņa kustībām. Somatiskie funkciju un jušanas traucējumi, kā arī sajūtu zudums ir emocionālu konfliktu vai vajadzību izpausme. Ilgstoši traucējumi, īpaši paralīzes un anestēzijas, var rasties saistībā ar neatrisināmām situācijām vai interpersonālām grūtībām. Agrāk šādus traucējumus uzskatīja par histērijas veidiem.
Somatoformi traucējumi
Daudzveidīgi, rekurenti un bieži mainīgi somatiski simptomi. Pacientam ir pastāvīgas somatiskas sūdzības, vai arī viņš ir pastāvīgi norūpējies par savu ārieni. Visa uzmanība pilnībā ir pievērsta sūdzībām par kādu orgānu vai orgānu sistēmas darbību, ko var pavadīt depresija un trauksme. Sūdzības var pamatoties uz tādiem objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem kā sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem. Var būt subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām, kurām nav objektīvas atrades. Piemēram, klepu, žagošanos, aerofāgiju, dispepsiju, meteorismu, caureju, biežāku urināciju u.c.
Neirastēnija (nervu vājums)
Raksturīgas sūdzības par nogurumu pēc garīgas piepūles, grūtībām koncentrēties un neproduktīvu domāšanu. Var būt arī somatisks vājums, izsīkums un nespēja atslābināties, paaugstināta uzbudināmība, trauksme, depresivitāte. Bieži ir miega traucējumi – bezmiegs vai hipersomnija.
Ja pacientam ilgstoši ir trauksme vai kādas no neirožu simptomātikas sūdzībām, tad pakāpeniski pievienojas arī depresivitāte. Neirožu, trauksmes un depresijas kopsakarība parādīta attēlā. Tā var būt maskēta aiz trauksmes un somatiskām sūdzībām, bet vēlāk var arī dominēt pār neirotiskiem simptomiem. Tāpēc neirotiskos traucējumus būtu pietiekami jānovērtē un jācenšas rekomendēt simptomu daudzumam, smagumam un ilgumam atbilstošu terapiju.
Trauksmes un neirožu diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipi
• Vispārēja veselības jeb somatiskā stāvokļa novērtēšana.
• Diferenciāldiagnoze – iespējamo interno, endokrinoloģisko, neiroloģisko slimību izslēgšana.
• Ģimenes, darba un sociālo apstākļu novērtēšana (piemēram, vai ir kāds sekundārs slimības iemesls).
• Aktīva, veselīga dzīvesveida rekomendācijas ar sabalansētu dienas režīmu, veselīgu pārtiku, fiziskām aktivitātēm un miegu.
• Psihoterapija – atbalsta, krīzes, kognitīvā, ģimenes, psihodinamiskā.
• Farmakoterapija.

Neirožu farmakoterapija
Vispārspēcinoši līdzekļi
Ilgstošas trauksmes, neirozes un miega traucējumu laikā nespecifiskie vispārspēcinošie līdzekļi (nootropi, vitamīni u.c.) ir nepieciešami, lai atjaunotu spēkus, uzlabotu kognitīvās funkcijas. Jāatzīst gan, ka šie preparāti ne vienmēr palīdzēs, taču noteikti nekaitēs.
Trankvilizatori
Galvenokārt izmanto benzodiazepīna struktūras medikamentus, kam piemīt sedatīva, trankvilizējoša, antiparoksizmāla, arī veģetatīvos traucējumus stabilizējoša iedarbība. Jāatceras, ka tie palēnina psihomotorās reakcijas, ilgstoši lietojot, pasliktina atmiņu, iespējama atkarība, tādēļ tos nozīmē tikai īslaicīgam ārstēšanas kursam (divām līdz trim nedēļām).
Antidepresanti
Antidepresantus neirožu terapijā izmanto, lai mazinātu trauksmi, likvidētu neirotisko traucējumu un depresīvo simptomātiku un uzlabotu kognitīvās funkcijas. Biežāk neirožu terapijā kā pirmās izvēles antidepresantus izvēlas specifisko serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru (SSAI) grupas medikamentus, jo tiem ir mazāk blakņu, labāka panesamība un specifiskāka iedarbība (ir apstiprinātas indikācijas) attiecībā uz dažādiem neirotiskiem traucējumiem.
Citi
• Miega līdzekļi – pēc nepieciešamības.
• Antikonvulsanti, kā garastāvokļa stabilizatori – atsevišķos gadījumos.
• Neiroleptiskie līdzekļi (vēlams – ar psihiatra nozīmējumu); biežāk neirožu terapijā izmanto hlorprotiksēnu, flupentiksolu, sulpirīdu u.c.
Uzsākot neirožu ārstēšanu, vēlams atcerēties, ka prettrauksmes benzodiazepīnu kurss būtu apmēram divas trīs nedēļas, bet antidepresantu kurss – četrus mēnešus un ilgāk. Lietojot miega līdzekļus, ir iespējama arī pierašana.

Neirozes ir tik daudzveidīgas, ka diagnostisku šaubu un neskaidrību gadījumā par mijiedarbību, blakusefektiem vai terapiju vienmēr vēlams konsultēties – psihiatru. *