Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Dzīvesprieks

"Pasaka par laimi"

Reiz dzīvoja laime.

Kādu dienu viņai sagribējās padarīt kādu cilvēku laimīgu, tāpēc laime izgāja laukā un pirmajam satiktajam cilvēkam jautāja: "Kas tev ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs?"

Cilvēks vēlējās māju, mašīnu, daudz naudas. Laime viņam to visu iedeva un gāja tālāk.

Satika vēl kādu cilvēku un vaicāja, ko viņam vajag, lai būtu laimīgs. Šis cilvēks vēlējās labi apmaksātu un prestižu darbu pazīstamā firmā, skaistu, jaunu sievu un popularitāti. Laime viņam to iedeva, bet vēl nebija apmierināta ar sevi, tāpēc viņa nolēma padarīt laimīgu vēl kādu cilvēku.

Trešajam cilvēkam viņa jautāja: "Ko lai es tev dodu, lai tu būtu laimīgs?". Cilvēks padomāja un teica laimei: "Man ir brīnišķīga ģimene, darbs, kurš patīk, labi draugi. Es esmu apmierināts ar dzīvi un man no tevis neko nevajag."

Laimei tā iepatikās šī cilvēka atbilde, ka viņa nolēma no tā brīža katru dienu staigāt šim cilvēkam pa pēdām.

 

"Kas ir prieks"

Balti putekļi virmo gaisā,
Gaiss balts,
Balts sauciens skan,
Tāpēc gaiss balts.
Tas jau tikai sauciens,
Balts sauciens.
Baltas smaržas virmo gaisā,
Viss svaigs un spirgts,
Caur aizvērtām acīm redzu –
Gaiss balts un tīrs.


Agrs rīts... apkārt ir daudz cilvēku. Man rodas jautājums – kas gan pēc savas būtības ir cilvēks? Meklēju atbildi uz sev uzdoto jautājumu un secinu, ka cilvēks ir universālā makrokosmosa mikrokosmisks atspulgs. Cilvēks ir prieks, kas sastāv no daudziem likteņstāstiem un portreta. Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks.
Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas – iespējams, ka pat pretējas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku. Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram, kaut ko dižu dzīvē paveiktu vai lai atstātu aiz sevis «kaut ko paliekošu». (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi – visas pēdas dzēš vējš – agrāk vai vēlāk – visas pēdas.) Es dzīvoju prieka pēc – esmu laimīga... Arī visi apkārt esošie cilvēki sēdošie ir laimīgi – vismaz manā skatījumā!
Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām. Viss ir kustībā – galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas – viss.
Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr – dažam paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus. Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg.
Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks. Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat? Priecāsimies par to, ka esam, par to, ka mums ir cilvēki līdzās, gaiss balts un tīrs un smaržas, kas virmo gaisā.