- Geštaltterapija - dzīves un kontakta fenomenoloģija
Artūrs Dombrovskis; www.psihologijaspasaule.lv
"Geštalts! Kā es varēšu ieskaidrot, ka geštalts nav vēl viena no cilvēka radītajām koncepcijām! Kā es spēšu pateikt, ka geštalts ir kaut kas tāds, ka spiemīt pašai dabai?" (Frics Pērlss. "Mēslu kastes iekšpusē un ārpusē") "Geštalts man dod iespēju izpētīt šauru josliņu - manas brīvības pludmali, kas te kļūst tukša, tuvojoties vētrai, te karsta, saulaina, piepildīta ar smaržīgu gaisu." (Seržs un Anna Gingeri. "Geštalts - kontakta māksla")
Jau grasījos ķerties pie šī raksta, kad pusstundu pirms tam es paklupu uz kafejnīcas kāpnēm un ar lielu troksni nokritu. Ne pārāk stipri, tomēr jūtami sasitu gurnu un sadusmojos uz sevi par tādu neveiklību. Pēc kāda laika, kad dusmas atkāpās, es sajutu gandarījumu no tā, ka apzinājos, šeit un tagad sajutu savu ķermeni, roku un kāju muskuļus, to tonusu un spēku. Līdz tam diena ritēja vienveidīgi – ar svarīgām, bet diezgan garlaicīgām sarunām. Šis negaidītais kontakts ar kāpnēm sniedza man tieši to, ko es patiesībā kāroju, t. i., patiesu, ciešu mijiedarbību. Minētais piemērs atklāj geštaltterapijas jēgu un dziļāko būtību, tās unikālo un progresīvo psihoterapeitisko pieeju cilvēka fenomenoloģijai.
Protams, geštaltterapijas teorija un metodoloģija nesastāv tikai no tehnikas, piemēram, krišanas pa kāpnēm. Tas būtu pārāk vienkārši. Geštaltterapija ir kontakta māksla, cilvēka dzīvesdarbības filozofija, kad cilvēks ir kontaktā gan ar apkārtējo pasauli, gan pats ar sevi. Minētajā piemērā skaidri redzams, kā neapzināts savaldīgums un frustrēta vajadzība pēc dinamiska kontakta pamudināja manu organismu apmierināt šo vajadzību tik banālā un veselībai kaitīgā veidā – krītot. Rezultātā tas subjektīvā veidā sniedza man apmierinājuma izjūtu.
Geštaltterapijas principiāla un fundamentāla īpatnība ir tā, ka jebkurš cilvēka uzvedības fenomens tiek apzināts caur to, kas notiek uz robežas, kur veidojas kontakts starp ķermeni un apkārtējo vidi. Visas citas psihoterapijas teorijas– kopš Freida – ir centušās aprakstīt un piedāvāt terapeitiskās metodes, vadoties pēc hipotēzes par personības spēju pašorganizēties. Tādējādi tika veidots psihoterapijas instrumentu komplekts (līdzīgi ķirurga darbarīkiem), kuri bija domāti iekļūšanai personības saturā un pārmaiņu veikšanai tajā. Šī pieeja, no vienas puses, izraisīja virkni manipulatīvo metožu parādīšanos psihoterapijā, bet, no otras puses, nostiprināja priekšstatu par psihoterapiju kā par ietekmēšanas tehnoloģiju.
Jauninājums, ko psihoterapijā ieviesa geštaltterapijas pamatlicējs Frics Pērlss, ir iespēja un spēja fokusēt psihoterapeita uzmanību nevis uz psihes saturu un tās struktūras īpatnībām, bet uz to, kas notiek uz kontakta robežas – šauras fenomenoloģiskās josliņas –, kura veidojas starp cilvēkiem, kas atrodas mijiedarbībā, starp cilvēku un vidi. Rezultātā psihoterapijā parādījās jauna, īpaši iedarbīga, humāni orientēta pieeja, kas ir brīva no nepieciešamības preparēt un interpretēt psiholoģiskus fenomenus un pašu psihi. Terapeitiskais efekts pamatā tiek panākts klienta un terapeita mijiedarbībā. Tieši šī iemesla dēļ geštaltterapijā cilvēku, kas vēršas pēc palīdzības, ir pieņemts saukt nevis par pacientu (lat. patiens – cietējs), bet par klientu (lat. cliens). Terminu klients (“tas, kurš izmanto kāda pakalpojumus par samaksu”) lieto ne tikai komerciālās attiecībās, bet visai plaši arī sociālajā sfērā un psihoterapijā. Tajā ietvertā nozīme uzsver savstarpējo iedarbību, un tā nav tik medicīniska kā terminā pacients (tas, kurš “cieš” vai “uz kuru iedarbojas” un kurš pats ir pasīvs). Klients ir atbildīgs par to, ko viņš prasa (“klients ir karalis”).
Geštalts ir speciāls termins, kas veidots no vācu vārda Gestalten un kam nav precīzi atbilstoša ekvivalenta citās valodās. Kaut kādā mērā tā jēgu var skaidrot ar vārdiem “konfigurācija”, “struktūra”, “nozīmīgs, organizēts veselums”. Tādēļ termins mūsdienu psiholoģijas un psihoterapijas literatūrā netiek tulkots. Geštaltterapija, būdama mūsdienīgs virziens zinātnē un praksē, piedāvā veselas sistēmas – cilvēka vai organizācijas – izpēti konkrētajā brīdī pastāvošo apstākļu kontekstā. Šis humānistiski orientētais un plaši pazīstamais psihoterapijas virziens fokusē cilvēka uzmanību uz “šeit un tagad” notiekošo procesu apzināšanos katrā laika brīdī, attīsta apziņas līmeni, atbildību un atjauno cilvēka spēju izdzīvot savas jūtas un emocijas, ko pagaidām pārāk stingri cenzē Rietumu kultūra.
Geštaltterapija attīsta cilvēka tēla veselumu piecās viņa dzīves sfērās:
1) ‑fiziskajā, kas aptver visus cilvēka materiālās un fiziskās dzīves aspektus (materiālo labklājību, fizisko veselību, seksuālo briedumu);
2) ‑emocionālajā, kas aptver emocionālos pārdzīvojumus, jūtas (mīlestību, prieku, skumjas utt.) un spēju šīs emocijas paust un izprast;
3) ‑racionālajā (intelektuālajā) – spēju racionāli domāt, plānot, analizēt, darboties radoši, prasmi paredzēt un veidot gan sevi, gan apkārtējo pasauli;
4) ‑sociālajā, ko veido attiecības ar citiem cilvēkiem (draugiem, kolēģiem, tuviniekiem), kultūrvide, pilns cilvēka sociālo attiecību komplekss;
5) ‑garīgajā – cilvēka zināšanas par savi pašu un apkārtējo kosmosu, dzīves likumu pārzināšanu, garīgās vērtības un jēgu, uz ko cilvēks balstās.
Par geštaltterapijas principu definētāju var uzskatīt Fricu Pērlsu – ārstu psihoanalītiķi, Vācijas ebreju, kas 53 gadu vecumā emigrēja uz ASV. Sākumā, 20. gs. 50. gados, kamēr F. Pērlss vēl nebija pārcēlies uz Kaliforniju, geštalts attīstījās ļoti lēni. Vēlāk tas kļuva populārs saistībā ar 1968. gada kontrkulturālo kustību, kas tolaik satricināja visu pasauli un radīja nepieciešamību meklēt jaunus, humānistiskus cilvēka spēju un iespēju atklāšanas ceļus. Geštalts atradās eiropeisko, amerikānisko un Austrumu filozofisko uzskatu– fenomenoloģijas un eksistenciālismu ideju, Z.Freida, K.Horni un Raiha psihoanalīzes, psihodrāmas, dzenbudisma u. c. – krustpunktā.
Ar laiku jaunais psihoterapijas virziens iekaroja arvien lielāku autoritāti pasaules psihoterapeitu sabiedrībā. F.Pērlss pēdējos savas dzīves gados paša radīto virzienu nosauca vienkārši par geštaltu. Mūsdienās šis jēdziens tiek plaši lietots un ir pazīstams. Pasaulē ir daudz ievērojamu organizāciju, kurās tiek sagatavoti geštalta speciālisti: Hamburgas F. Pērlsa Geštalta institūts, Klīvlendas Geštalta institūts, Parīzes Geštalta skola, Norvēģijas Geštalta institūts, Sanktpēterburgas Geštalta institūts, Sanfrancisko Geštalta institūts, arī Rīgas Geštalta institūts u. c.
Viens no geštalta pamatprincipiem ir veseluma princips, saskaņā ar kuru veselais ir lielāks par tā daļu summu un atšķiras arī kvalitatīvi. Piemēram, ir zināms, ka ūdeņradis deg, bet skābeklis uztur degšanas procesu, tomēr ūdens, kas sastāv no ūdeņraža un skābekļa molekulām, dzēš uguni. “Geštalts ir organiska funkcija. Geštalts – pieredzes pamatvienība. Ja jūs sadalāt geštaltu, tad tas vairs nav geštalts. Aplūkosim vēl vienu vienkāršu piemēru no ķīmijas. Jūs zināt, ka ūdens – H2O – sastāv no divām ūdeņraža molekulām un vienas skābekļa molekulas. Ja jūs izjauksiet ūdens veselumu, t. i., saskaldīsiet to ūdeņradī un skābeklī, tad ūdens vairs nepastāvēs. Un, ja nu jums sagribēsies dzert, tad jūs varat ieelpot skābekli un ūdeņradi, cik vien vēlaties,– tas neremdēs jūsu slāpes. Tādējādi geštalts ir pārdzīvojams fenomens. Ja jūs to analizējat, sadalāt, tas kļūst par kaut ko citu. To var saukt par pieredzes vienību, līdzīgi kā voltus elektrībā vai ergus mehānikā..” (F. Pērlss.)
Tāpēc geštalta speciālisti katru organismu uzlūko kā unikālu veselumu, kas attīstās pēc zināmiem vispārīgiem likumiem. Iedomājieties, ka mēs vienkārši samainīsim vietām jūsu firmas darbiniekus, piemēram, sekretārei uzticēsim vadīt jūsu mašīnu, bet šoferi apsēdināsim sekretāres vietā. Vai tā joprojām būs tā pati organizācija kā līdz tam? Domāju, jūs piekritīsiet man, ka diezin vai tā būs tā pati organizācija, kaut gan visas tās sastāvdaļas paliks nemainīgas. Veseluma princips geštaltā organiski saskan ar zinātnisko sistēmpieeju, kuras priekšrocības ir vispāratzītas. Strādājot pie inovācijām, mēs ņemam vērā atsevišķo lokālo pārmaiņu, piemēram, vienas vienības pārstrukturizāciju, ietekmi uz pārējo apakšsistēmu funkcionēšanu un organismu kā veselumu kopumā. Vēl viens geštalta pamatprincips ir “šeit un tagad”, kurš paredz arī koncentrēšanos uz situāciju, kāda ir izveidojusies organizācijā konkrētajā brīdī. Mūs ne tik daudz interesē cēloņi, kas veicinājuši šādas situācijas veidošanos, vai vainīgā meklēšana, bet, vadoties pēc šīs situācijas, mēs palīdzam atrast optimālu risinājumu, lai tuvākā un tālākā nākotnē jūs iegūtu reālas priekšrocības, izvirzītu reālus mērķus un efektīvi tos sasniegtu. Patlaban neminēšu pārējos geštalta pamatprincipus, piebildīšu tikai, ka tie visi ir tieši saistīti ar trim pamatjēdzieniem, kas raksturo geštaltu kopumā, – aktualitāti, apzināšanos, atbildību. Līdz ar to uzmanība tiek vērsta uz cilvēka apziņas līmeņa paplašināšanu, kad viņš atrodas aktuālajā kontaktā ar realitāti, un uz atbildības par saviem lēmumiem, rīcību un to sekām sekmēšanu.
Salīdzinājumā ar citām psihoterapeitiskām praksēm geštaltterapija prasa mazāk laika reālām pārmaiņām nekā, piemēram, psihoanalīze. Geštaltterapijas efekts ir ilglaicīgs un noturīgs. Tās darbības mērķis ir ne tikai radīt pārmaiņas cilvēka intelektā, bet arī emocionālus pārdzīvojumus, kuri, kā zināms, var izraisīt psihosomatiskas reakcijas. Darba procesā cilvēks pilnībā piedalās ar savu ķermenisko statusu, jūtām un domām. Ievērojot katra cilvēka vai organizācijas unikalitāti, mēs netēlojam orākulu, kas zina visu, kam vienmēr ir taisnība un kas sniedz gatavas rekomendācijas no “augšas”. Geštaltterapeits palīdz paplašināt klienta izvēles spektru un apzināties katras alternatīvas pozitīvos un negatīvos aspektus. No geštalta nav jāgaida tikai atbalstoša iejaukšanās, tikai slavēšana un uzmundrinoši solījumi.
Viens no geštalta galvenajiem principiem ir atbildības princips. Terapija mērķtiecīgi tiek virzīta uz spējas uzņemties atbildību sekmēšanu. Akceptējot ikviena klienta unikalitāti, tiek īstenota individuāla pieeja. Geštalts ļauj skaidri izcelt akūtās vajadzības un atbilstoši tām noteikt skaidrākus mērķus, un tas savukārt sekmē veiksmīgākus risinājumus.
Mērķtiecīgi strādājot, lai attīstītu specifisku spēju – patstāvīgi izvēlēties no maksimāli plaša iespēju spektra –, geštalts īpašu uzmanību pievērš kreativitātes sekmēšanai – spējai radoši un adaptīvi reaģēt uz situāciju, izvairoties no stereotipu sloga. Vēl viena būtiska geštalta iezīme ir tā, ka tas nesniedz vērtējumu, t. i., pārmaiņu process balstās uz faktiem un emocionālām reakcijām uz tiem, nevis uz ētiskiem vai estētiskiem vērtējumiem.
Pēdējā un, šķiet, visbūtiskākā īpatnība ir tā, ka geštalts paredz ne tikai cēloņu un seku sakarību meklēšanu, bet arī balstīšanos uz personīgām rezervēm un apkārtējās vides resursiem – jautājot nevis kāpēc? un kurš vainīgs?, bet – ko tu gribi? un kā to sasniegt?. *
