• Ģimenes terapija

Sandis Ratnieks; www.psihologijaspasaule.lv

Ģimenes psihoterapija ir psihoterapijas novirziens, ko izmanto ģimenes sistēmas iekšienē esošo problēmu diagnostikai un korekcijai. Tā palīdz ģimenes locekļiem mainīt disfunkcionālos mijiedarbības veidus ģimenē uz adekvātākiem.
Ģimenes terapija atšķiras ar to, ka ģimenes terapeits (terapeiti) strādā ne tikai ar to ģimenes locekli, kam ir "problēma", bet ar visu ģimeni. Ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa. Ģimenes psihoterapija ir psihoterapijas novirziens, ko izmanto ģimenes sistēmas iekšienē esošo problēmu diagnostikai un korekcijai. Tā palīdz ģimenes locekļiem mainīt disfunkcionālos mijiedarbības veidus ģimenē uz adekvātākiem.
Ģimenes terapija atšķiras ar to, ka ģimenes terapeits (terapeiti) strādā ne tikai ar to ģimenes locekli, kam ir "problēma", bet ar visu ģimeni. Ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa.
Svarīgākie ģimenes terapijas mērķi ir:
palīdzēt uzlabot komunikāciju starp ģimenes locekļiem;
stiprināt ģimeni kā sistēmu;
stiprināt laulību;
palīdzēt mainīt iesīkstējušās lomas un uzvedības noteikumus;
palīdzēt ģimenei pārvarēt krīzes situācijas.
(www.psihoterapija.lv)
Ģimenes terapijas rašanās
Ārējai pasaulei ir liels iespaids uz cilvēku. Ir grūti izmainīt cilvēku, ja netiek panāktas izmaiņas vidē, kurā viņš dzīvo. Ģimene ir primārā vide, kur cilvēks dzīvo, veidojas viņa personība un viņš iemācās dažādus uzvedības veidus.
+ Analītiskajā Psihoterapijā galvenais akcents likts uz individuālu darbu ar pacientu. Tam pamatā bija Freida koncepcija, psihoanalīzes teorija, kuras pamatnostādnes ir saglabājušās psihodinamiskajā terapijā. Taču arī Freids saredzēja, ka indivīds ir saistīts ar ģimeni. Dažus gadu desmitus pastāvēja tāds kā nerakstīts aizliegums apstrīdēt Freida teoriju vai mainīt tās pamatnostādnes, galvenokārt tas attiecas uz terapeita lomas izpratni (individuālā terapijā terapeita loma ir samērā pasīva. Viņa aktivitāte traucētu transferences fenomena interpretācijai.) Pagājušā gadsimta 50-tajos gados notika kautrīgi mēģinājumi iesaistīt psihoterapijā arī ģimenes locekļus. Par ģimenes terapijas attīstību var runāt sākot ar 60- 70-tajiem gadiem, kad attīstās metodes, kas piemērotas darbam ar ģimeni.
Freidu nodarbināja jautājums par to, kā rodas neirozes. Viņš uzskatīja, ka neirozēm pamats tiek ielikts bērna agrīnajās attiecībās ar vecākiem, kad veidojas pirmais attiecību trīsstūris – bērns, tēvs, māte. Taču Freids nepievērsa uzmanību tam, ka vecāku un bērnu attiecības turpinās arī tad, kad bērns aug. Protams, ka pašas agrīnākās attiecības ir svarīgas, jo tad bērna personība tikai veidojas, taču vecāku iespaids uz bērnu turpinās arī vēlāk. Paradoksāli, bet arī tad, ja kādam cilvēkam vecāki ir nomiruši, viņu ietekme cilvēka dzīvē turpinās.Ģimenes terapija var palīdzēt saprast attiecības ģimenē, kas mums ir svarīgas visos vecumos.
Ģimenes terapija lielā mērā ir veidojusies saistībā tieši ar šizofrēnijas pētījumiem. 50. gados tika uzskatīts, ka šizofrēnijas gadījumā tiek pilnībā zaudēta saikne ar realitāti, tomēr Virdžīnija Satīra novēroja, ka ģimenes locekļu apmeklējums ietekmē slimnieku emocionālo stāvokli. Virdžīnija Satīra strādāja ar kādu šizofrēnijas pacienti un panāca acīmredzamus uzlabojumus viņas psihiskajā stāvoklī. Kad paciente atgriezās mājās, viņa atgriezās atpakaļ ģimenes sistēmā, kur ģimenes attiecības bija tādas pašas kā iepriekš, un terapeitiskais efekts izzuda Tikai tad, kad tika iesaistīta gan pacientes māte, gan tēvs, uzlabojumi pacientes psihiskajā veselībā saglabājās.
Kad ieteicama ģimenes terapija
Uzsākot ģimenes terapiju, hipotētiski jāatbild uz jautājumu, kur meklējami cilvēka problēmu cēloņi. Ir gadījumi, kad cilvēka problēmas izriet no viņa dzīves pieredzes, no notikumiem, kas traumatiski ietekmējuši viņa personības veidošanos. Šādos gadījumos ir ieteicama individuālā terapija. Tad, kad cilvēka problēma ir vairāk saistīta ar patreizējo situāciju, kas izveidojusies attiecībās ar vienu vai vairākiem ģimenes locekļiem, ieteicama ģimenes terapija. Kad darbs ir ar attiecībām, svarīgi būtu iesaistīt arī otru cilvēku. Dažkārt cilvēkiem ir ieteicams kombinēt individuālo un ģimenes terapiju (tas nedrīkst būt viens terapeits, jo tas radītu lojalitātes konfliktu). Klasiski ir gadījumi, kad vecāki problēmas savās attiecībās nesaista ar bērnu psiholoģiskajām un uzvedības problēmām un meklē palīdzību savam bērnam, kuram ir problēmas (simptoms) – klaiņošana, nervozitāte u.tml. Vecāki nāk ar mērķi palīdzēt bērnam. Taču bieži tā nav tikai bērna problēma – bērns tikai uzrāda, ka ir ģimenē problēma, un viņš uzņemas atbildību par šo problēmu. Ir jānoskaidro, kāda ir šī simptoma jēga. Dažkārt šis simptoms bērnam ir "vajadzīgs", jo palīdz saturēt ģimeni kopā. Šī simptoma veidošanās ir sarežģīts process. Piemēram, bērnam parādās problēma, vecāki pievēršas bērna problēmai, un viņiem vairs neatliek laika tik daudz strīdēties. Viņu uzmanība ir novērsta; bērns uzņemas ģimenes saturētāja lomu. Tie parasti ir kādi somatiski (fiziski) simptomi, kuri, ja pastāv ilgstoši, var nelabvēlīgi ietekmēt bērna attīstību.
Ģimenes terapija daudzreiz būtu ieteicama, kad bērnam parādās uzvedības problēmas. Piemēram, bērns zog. Zagšana ir īpaša tēma – svarīgi ir saprast, ko bērns vēlas panākt, kad viņš to dara. Dažkārt mēdz uzskatīt: bērns zog – tā ir problēma, vecāki atved bērnu un sagaida, ka terapeits pārliecinās bērnu, ka zagt ir slikti. Ar domu, ka "mūsu argumentus viņš neklausās, varbūt, ka Jūs klausīsies!" Bet tas nepalīdz. Bieži bērni zog, kad jūt uzmanības trūkumu un jūtu deficītu. Nozogot viņš iegūst kādu lietu, kas pieder citam. Viņš domā, ka citi ir laimīgāki, un šī lieta arī viņu darīs laimīgāku. Ko šajā gadījumā iespējams darīt? Svarīgas ir vecāku domas un jūtas par to, un svarīgi ir dzirdēt vecāku hipotēzes bērna zagšanas izskaidrošanai. Es nevaru iedot viņiem tādu atziņu, ko viņi nav gatavi pieņemt, bet kopā ar vecākiem var nonākt pie jautājuma – kādas tad ir bērna vajadzības, un kādā veidā iespējams tās apmierināt? Dažreiz mēs kā vecāki domājam, ka fiziskās un bioloģiskās vajadzības ir galvenās. Izplatīts ir par klišeju kļuvušais uzskats: tev viss ir, tu esi paēdis, kas tev trūkst? Tev viss ir, bet tu to nenovērtē. Taču būtiskas ir bērna emocionālās vajadzības, ko vecāki nepamana, jo neatrod laiku, lai parunātu ar bērnu.
Lai izšķirtos par ģimenes vai individuālo terapiju, svarīgi saprast, ko cilvēks vēlas un cer sagaidīt. Ja atnāk vīrietis un runā par savu sievu vai draudzeni, un vēlas sagaidīt kaut kādas izmaiņas attiecībās, palīdzēt ir grūti, ja otrs cilvēks nav klāt. Ja cilvēks vēlas labāk saprast pats sevi, tikt skaidrībā ar savām problēmām, tad tas ir savādāk.
Ir situācijas, kad būtu ieteicama ģimenes terapija vai pāra attiecību terapija – īpaši – gadījumos, ja ir problēmas attiecībās, taču šī terapija nav īstenojama, ja kāds no ģimenes locekļiem vai viens no partneriem atsakās piedalīties. Ja problēma ir attiecībās, tad, otram partnerim neesot klāt, ar attiecību problēmu faktiski nav iespējams strādāt.
Principi, kas svarīgi ģimenes terapijā
20. gadsimtā ir attīstījusies sistēmu teorija, kas sākumā nemaz neradās saistībā ar ģimeni. Sākumā šī teorija attīstījās bioloģijā un fizikā. 50-tajos un 60-tajos gados tā ieguva nosaukumu "kibernētika" – zinātne par sarežģītu tehnisku sistēmu vadīšanu. No kibernētikas tika paņemta ideja par sistēmas darbību, kas vēlāk tika attiecināta arī uz ģimeni.
Ģimenē notiekošie procesi nav lineāri, bet ir cirkulāri. Ja ir kāda ģimenes problēma, tai nevar dot vienkāršotu skaidrojumu: ja bērns dara kaut ko nelāgu, tātad vainīgs ir bērns (vai vainīga ir māte). Uzvedībai ir kaut kāda nozīme sistēmā, kurā tā ir radusies un parādās. Ir svarīgi saprast uzvedības nozīmi un dinamiku. Sistēma spēj pielāgoties apstākļiem, ņemot vērā atgriezenisko saikni. Es raidu signālu – otrs uztver manu signālu. Es uztveru, ka viņš ir uztvēris un savā veidā uz to reaģē. Tas savukārt izmaina manu uzvedību. Šīs attiecības ir kā virpulis, tāpēc arī grūti spriest par ģimenes locekļiem pēc cēloņu – seku principa. Visi ir mijiedarbībā ar visiem.
Ir psihoterapijas metodes, kas mēģina šo procesu parādīt ģimenes locekļiem. Piemēram, cirkulārie jautājumi – par divu cilvēku attiecībām tiek jautāts trešajam. Piemēram, var jautāt dēlam – kā tev šķiet, kā jūtas mamma, kad tētis izdara attiecīgu gājienu? Jo dēls arī ir iesaistīts, un ir svarīgi, kā viņš to uztver. Ņemot vērā, ka procesi ģimenē ir cirkulāri, savstarpējā mijiedarbībā tiek mesti tādi kā "loki", ir grūti viennozīmīgi pateikt, kas ir problēmas cēlonis. Sistēma ir kaut kas vairāk, nekā to veidojošo daļu summa. Ir noteiktas īpašības, kuras var redzēt tikai tad, kad šī sistēma ir darbībā. Kad es ataicinu vecākus, bet neataicinu bērnus, man ir grūti spriest, kāda ir viņu mijiedarbība. Parasti ir kaut kāds scenārijs, pēc kura ģimene darbojas, kuru viņi atkārto.
Terapeitam ir svarīgs neitralitātes princips. Kad ir līdzsvara trūkums ģimenē, sadalīšanās koalīcijās, terapeits ir kā spēlējošais treneris, kas var pabalstīt visas puses, bet ir ieinteresēts uzklausīt katru cilvēku un nenostāties neviena pusē.
Kā notiek ģimenes terapija
Svarīgi noskaidrot, kas tad ir atvedis šos cilvēkus pie terapeita, un kur viņi saskata problēmu. Tiek uzskatīts, ka pašā ģimenē ir resursi, kas nepieciešami, lai panāktu pozitīvas izmaiņas. Būtiski panākt, lai veidotos situācija, kad katrs var pateikt savu skatījumu, un tad jau daudzas lietas sāk notikt. Viens no būtiskākajiem instrumentiem ir komunikācija, iespēja izrunāties. Es kā terapeits klausos, uz kurieni saruna virzās. Jārespektē, cik gatavi cilvēki ir ieskatīties šajās problēmās. Rosinu paskatīties drusku citādāk, nonākt dialogā. Ja ir kādi pārmetumi, tad cilvēki viens otrā neklausās. Ļoti daudz dod tas, ja ģimenes locekļi uzzina, kā viņi viens otru redz.
Svarīgi iesaistīt visus ģimenes locekļus – gan bērnus, gan vecākus, raugoties, lai neviens netiktu atstumts. Protams, atkarībā no bērna vecuma, ir zināmi ierobežojumi, piemēram, verbāla spriešana ir iespējama tikai ar bērniem, kuri jau sasnieguši noteiktu vecumu, kad viņi spēj adekvāti spriest. Svarīgi, lai process nebūtu nomācošs. Cik ilgi mazs bērns var piedalīties vārdiskā terapijā? Ir dažādas mākslinieciskas pašizteiksmes metodes, kuras spēj attiecības parādīt pat daudz dziļāk, nekā tas ir iespējams runājot. Tās var būt dažādas spēles, zīmēšana, darbošanās smilšu kastē.
Mūsu ģimenes terapijas skolotāja Linde fon Keizerlinka ilgus gadus ir strādājusi Štutgartē psihoterapijas klīnikā kā ģimenes terapeite vienā komandā ar psihiatriem. Mūsu skolotāju raksturo mīlestība uz skaisto, tādēļ savā darbā ar ģimeni viņa izmanto daudz mākslinieciskās pašizteiksmes tehniku un smilšu spēles terapiju, kas terapeitisko procesu dara skaistāku un dzīvāku. Linde fon Keizerlinka ir apguvusi ģimenes terapiju pie Virdžīnijas Satīras (ASV), par savām autoritātēm uzskata Tomu Andersonu (psihiatrs no Norvēģijas, Reflektējošās komandas pamatlicējs) un Milānas modeli ģimenes terapijā. Savā laikā ģimenes terapeiti uzskatīja, ka ģimenes procesus ir iespējams vadīt un sakārtot it kā no ārpuses. Taču pieredze rādīja, ka tas nav iespējams. Svarīgi saprast, kas notiek ģimenē, un dot jaunu impulsu vai neparastāku skatījumu uz notiekošo, lai no terapijas sesijas nāk ierosme kaut kam jaunam, un ģimenes sistēma pārstrukturējas. Zināmai struktūrai ģimenē jābūt. Stabila ģimene ir tad, ja vecāku attiecības ir stabilas.
Ģimenes terapijai ir dažādi novirzieni, taču visi skatās uz ģimeni kā sistēmu – varbūt vienīgi citi to akcentē vairāk, citi mazāk. Atšķiras arī izpratne par terapeita lomu – ir modeļi, kas ir hierarhiskāki (terapeits tiek uzskatīts par ekspertu), ir – kas vairāk kooperatīvi.
No psihoanalīzes ģimenes terapijā nāk "vairāku paaudžu modelis", kas uzsver starp paaudzēm pastāvošās saiknes. Tiek izmantots shematisks ciltskoks, kurā tiek izsekoti attiecību modeļi, kas bieži tiek pārņemti no paaudzes paaudzē. Svarīgi pievērst cilvēku uzmanību – vai viņi ir pamanījuši, ko viņi dara? Starp paaudzēm pastāv sava veida "grāmatvedība" – ir svarīgi noskaidrot pastāvošos "kontus" un testamentus. Viena paaudze nereti "deleģē" otrai kādu uzdevumu, vai arī liek nākošajai paaudzei justies vainīgai...
No humānistiskās psiholoģijas nāk būtiska doma, ka katrs cilvēks ir vērtība, un viņa skatījumu nevar ignorēt. Sesija veidojas savādāk, ja katram var radīt sajūtu, ka viņš ir svarīgs un vērtīgs. Ģimenes bieži sadala – viens ģimenes loceklis ir tas labais, otrs ir sliktais, vainīgais, un viņš kļūst par grēkāzi, uz kuru tiek projicēts viss sliktais. Bieži notiek vainīgā meklēšana, bet tā neko nerisina. Daudzi vecāki baidās – ja bērnam ir problēmas, tad tā ir vecāku vaina. Bet ne visu var tā izskaidrot. Nevajag mēģināt vainu vai problēmu lokalizēt cilvēkā, bet jautāt – kas ir simptoma funkcija? Ko šis simptoms dara, kādēļ tas ir "nepieciešams"?
Ģimene nav mehāniska sistēma - to veido dzīvi cilvēki. Nav iespējams saremontēt ģimeni tā, kā ir iespējams saremontēt radioaparātu. Izmaiņas ģimenē ir atkarīgas no tā, cik ģimene ir gatava šajā procesā iesaistīties, cik viņi paši ir gatavi sadarboties. Linde fon Keizerlinka min kāda bērna komentāru pēc veiksmīgas terapijas: "Bet viņa jau neko nedarīja! Mēs paši visu izdarījām!" Zināmā mērā tā arī ir. Es varu palīdzēt, bet svarīgāka ir pašas ģimenes atbildība un motivācija.
Ģimenes terapija Latvijā
Latvijā šobrīd ir ģimenes terapeiti, kas ieguvuši 1. līmeņa apmācību ģimenes terapijā. Mūs ir apmācījusi Linde von Keizerlinka, kura pati ir mācījusies Amerikā pie Virdžīnijas Satīras. Viņa ir Vācijā atzīta ģimenes terapeite. Mācību programma tika apstiprināta Osnabrikas Universitātē. Šī izglītība atbilst Vācijas Sistēmiskās terapijas apvienības standartiem. Šobrīd daļa no šiem ģimenes terapeitiem ir pabeiguši 2. līmeņa apmācības programmu, kas dod tiesības pašiem vadīt apmācību ģimenes terapijā. Ģimenes terapiju var apgūt tie, kas strādā sociālās profesijās: pedagogi, sociālie darbinieki, ārsti, psihologi u.c. Kopš 1991. gada darbojas Latvijas Ģimenes terapeitu asociācija. *