- Pozitīvā psiholoģija atklāj iekšējo spēku
Nra.lv Ilze Zonne
No gājiena pie psihologa vai psihoterapeita daudzus attur priekšstats, ka tas sagādās ļoti sāpīgus mirkļus, rakņājoties sevī un savā pagātnē, lai gluži kā teiksmainais putns Fēnikss pārvērstos pelnos un pēc tam atdzimtu no jauna.
Vai noteikti jāiziet cauri smagām ciešanām, lai vēlāk justos laimīgs? Acīmredzot tieši par to domāja psihologs Martins Seligmans, kurš 1999. gadā, būdams ASV psihologu asociācijas vadītājs, kādā konferencē uzdeva kolēģiem jautājumu: kāpēc psiholoģija pēta tikai ciešanas, vardarbības sekas un tamlīdzīgi, kāpēc tā nepievēršas priekam, optimismam, jaunradei?
„Tā radās jauna psiholoģijas nozare - pozitīvāpsiholoģija, kas pulcē ap sevi arvien vairāk piekritēju, varētu teikt - tos, kuriem ir apnikusi vaidēšana, ciešanas, nīgrums, pesimisms un rakņāšanās pagātnē,” stāsta psiholoģijas doktore Guna Svence, kura savā darbā izmanto pozitīvās psiholoģijas metodes.
Nereti cilvēki grib nevis doties pagātnē, bet strādāt ar savu tagadni un nākotnes mērķiem. Sāku meklēt, vai nav kāds cits veids, kā varētu komunicēt ar psihoterapeitu un runāt par savām lietām, iztiekot bez milzīgām ciešanām. Vispirms atradu akmeoloģiju - mācību, kas šobrīd ir oficiāli atzīta Krievijā un līdzīgi kā gerontoloģija ir attiecināma un vienu daļu vecumposmu psiholoģijas - uz pieaugušo periodu, akcentējot ideju, ka tieši pieaugušo periodā cilvēks var sasniegt savas personības akmi, tas ir, virsotni jeb maksimālo uzplaukumu, kas izpaužas kā sasniegumi, rezultativitāte, prieks, radošums. Tad kādā no psiholoģijas kongresiem Londonā iepazinos ar Ilonu Bonivellu, kura man pastāstīja par pozitīvo psiholoģiju. Sapratu, ka pozitīvāpsiholoģija pēta to pašu akcentu, ko akmeoloģija - sasniegumus, pozitīvo domāšanu, prieku. Lai dzīvotu pilnvērtīgāk, labāk un laimīgāk, tu vari nevis iedziļināties savās ciešanās, bet gan atklāt, atraisīt un izmantot savus resursus. Šī doma likās svarīga.
Pozitīvāpsiholoģija ir orientēta uz tiem, kas dzīvo ar izjūtu, ka viņiem patīk dzīvot, viņi meklē savā dzīvē iespējas gūt panākumus un realizēties. Tā pēta situācijas, kad cilvēkam nav pārāk lielu emocionālu ciešanu, viņš ir visumā apmierināts ar dzīvi un sevi, pēc savas personības būtības kopumā ir optimists, viņam pārsvarā ir labs garastāvoklis, ticība nākotnei, viņa dzīves stils ir garīgie meklējumi, kad cilvēks daudz strādā ar sevi. Tās var būt arī situācijas, kas saistītas ar stresu vai slimībām. Eksperimentāli, apsekojot tūkstošiem cilvēku, pierādīts, ka tie, kuriem raksturā ir iedzimts optimisms, spēcīgs pozitīvais resurss, labāk pārvar slimības un veiksmīgāk atveseļojas, viņiem ir arī spēcīgāka imūnā sistēma, ko ļoti izteikti ietekmē psihe.
Vai cita situācija: cilvēks, kurš kopumā ar savu dzīvi ir apmierināts, saņem jaunus piedāvājumus un viņam ir jāizvēlas starp vairākām alternatīvām, vai arī kādas organizācijas vadītājs vēlas veicināt darbinieku kapacitātes paplašināšanu - viņi strādā labi, bet gribētos, lai viņi strādā vēl radošāk. Tātad pozitīvāpsiholoģija vairāk pēta apmierinātību ar dzīvi, dažādus tās aspektus, kas cilvēkiem liek vai varētu likt justies labāk.
Kā īsumā varētu raksturot pozitīvās psiholoģijas atšķirību no tradicionālās psiholoģijas?
Tradicionālās psiholoģijas viens atzars, kas nāk no psihoanalīzes, kā zināms, parasti meklē problēmu cēloņus saistībā ar bērnību: kādas ir bijušas tavas attiecības ar māti, ar tēvu, vai tev dzīvē ir izveidojusies drošā piesaiste - kad tu esi drošs, atvērts, viegli uzsāc sarunu, vai arī nedrošā piesaiste - kad tu esi bailīgs un tev liekas, ka visapkārt ir ienaidnieki. Pozitīvāpsiholoģija balstās atziņā, ka jebkurā vecumā, jebkurā sociāli ekonomiskajā situācijā cilvēkā ir pozitīvs resurss jeb iekšējais spēks, kas, varētu teikt, ir saistīts ar pašsaglabāšanās instinktu. Vai tu esi bezpajumtnieks dzērājs vai veiksmīgs uzņēmējs - tev ir pozitīvs resurss, spēja jeb dzinulis izrauties no smagām situācijām, atrast spēku jeb enerģiju, lai tiktu ar tām galā. Dažam varbūt vajag vienu vai divas reizes aiziet pie psihologa, dažam - desmit reizes, bet tik un tā cilvēks izraujas, ja vien viņam nav sākusies slimība - depresija, kas izmaina bioķīmiskos procesus organismā un ir jāārstē ar medikamentiem.
Ilustrēšu divas dažādās pieejas ar piemēru. Atnāk sieviete un saka: „Man ir sliktas attiecības ar vīru, es nezinu, ko darīt!” Psihoanalītiķis vai klasisks psihoterapeits jautā: „Ko jūs jūtat tajā brīdī, kad ieraugāt savu vīru? Tās ir dusmas? Ko jums nozīmē dusmas?” Sākas iedziļināšanās dusmās, negatīvajā pieredzē. Tas, protams, ir klasiski pareizi, jo - ja tev ir dusmas, tad tavs resurss, lai risinātu situāciju, var arī neatbrīvoties. Katra situācija prasa atšķirīgu pieeju. Savukārt pozitīvāpsiholoģija uzsver, ka cilvēkiem paralēli negatīvajai pieredzei ir arī pozitīvā. Kad mēs parunājamies par emocijām, var lūgt sievieti atcerēties to, kas viņai patīk savā vīrā - vismaz vienu epizodi, un kaut kas labs ikreiz patiešām atrodas. Pastiprinot pozitīvo vai vismaz līdzsvarojot pozitīvā un negatīvā proporcijas, cilvēkos aktivizējas atmiņas kambaros noglabātais pozitīvais resurss: redz, kaut kas man arī patīk, kaut ko es varu, man sanāk, ir gana daudz arī labu notikumu. Tas palīdz ieraudzīt, kāda ir bijusi pozitīvā pieredze, tie resursi, kas ir saistīti ar prieku, optimismu un labizjūtu - ar šo vārdu apzīmē subjektīvo dzīves labklājības izjūtu jeb personības pozitīvo pašizjūtu.
Vai ir viegli pamanīt šo pozitīvo?
Daudziem iekodēts paradums pievērsties negatīvajam. Piemēram, dodoties uz vecāku sapulci, daudzi gatavojas, ka tiks runāts par bērnu nesekmību un neuzvedību. Es iesaku skolotājiem sākt sapulci ar jautājumu: kas jums patīk savos bērnos? Vecāki ir patīkami pārsteigti par šādu pieeju. Strādājot ar grupām, to dalībniekiem jautāju - kas jauns, kas labs ir noticis pēdējā laikā jūsu ikdienā? Sākumā cilvēki bieži vien atbild, ka neko tādu neatceroties. Saku, ka nav jau jāstāsta globālas lietas. Varbūt kaķenei piedzimuši kaķēni vai uz palodzes uzziedējis kaktuss? Pošoties uz grupas nodarbību piekto reizi, cilvēks jau sāk domāt: atkal taču būs jāstāsta kas jauns, kas labs, viņš zina, ka to vaicāšu. Apmēram pēc pusgada pat pesimistam var sākt veidoties ieradums domāt pozitīvi jeb „iemācītais optimisms” - kad atcerēties labos notikumus kļūst arvien vieglāk. Varbūt cilvēks ir atnācis pesimistiskā noskaņojumā vai ciešanās, taču, ja vien viņš jau nav slims ar depresiju un ja ir ticība, mērķi, pašcieņa - pozitīvo resursu pamats, viņš tiks galā, saprotot, ka tās ir īslaicīgas ciešanas. Ja vēlamies, lai šie resursi atvērtos, savstarpējā komunikācijā uzdodam pozitīvos jautājumus - kas tev dod spēkus, kādas situācijas dzīves pieredzē tev ir likušas justies labi, kas tev patīk sevī, par ko tu vari lepoties, nevis - kāpēc tu jūties slikti, kas tev vēl nepatīk, pastāsti vēl sīkāk par to, kas nepatīk... kaut arī, protams, ir situācijas, kad tas jādara, lai negatīvās emocijas izlādētos. Jebkuram psihologam, lai kādu novirzienu viņš pārstāvētu, ir jābūt nopietnām pamatzināšanām un arī pieredzei, lai prastu pareizi strādāt ar katru konkrēto klientu, atrodot adekvātu pieeju un risinājumu.
Tie, kuri izjūt savas izaugsmes vajadzību, meklē atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, sevi, savu nākotni, vai kuri ir izvēles situācijā, kad nezini, pa kuru ceļu iet, sāk meklēt citu tādu pašu cilvēku grupu vai skolotāju, vai psihologu. Tieši ar šiem jautājumiem nodarbojas arī pozitīvāpsiholoģija.
Kādu nozīmi pozitīvāpsiholoģija piešķir cilvēka radošajām izpausmēm?
Ļoti lielu. Ir tāds jēdziens flow - plūsma, radošā procesa pacēluma un virsotnes pārdzīvojums - kad ir izjūta, ka laiks apstājas, pasaule apkārt vairs neeksistē, pārņem augšupceļoša prieka emocija un cilvēks jūt: es esmu tas, kurš rada! Savā grupu darbā izmantoju arī mākslas terapiju, kas cilvēkam bieži vien palīdz atvērties un sajusties kā radītājam. Esmu pati apguvusi gandrīz visas metodes, kādas piedāvā klasiskā mākslas terapija - zīmēšanu, skricelēšanu, veidošanu, psihodrāmu, šobrīd pievēršos meditatīvajai dejai, ko piedāvā arī Latvijā pirmais Pozitīvās psiholoģijas centrs.
Ko nozīmē pilnvērtīgi dzīvot, būt laimīgam - vai te vispār iespējami kādi objektīvi kritēriji?
Laimes izjūta ir subjektīva. Katram ir atšķirīgi uzskati arī par dzīves jēgu, par dzīves vērtībām. Vienam laime šķiet vienkārši nomazgāties, garšīgi paēst vai braukāt labā mašīnā, otram laime ir ārstēt citus cilvēkus vai viņiem palīdzēt, kaut ko dot. Tie, kuri lasa par psiholoģiju vai to mācās, iet baznīcā vai brauc uz Himalajiem, agrāk vai vēlāk nonāk līdz atklājumam, ka iekšējo mieru var dot sasaiste ar kādu garīgu ideju - Dievu, dabu, palīdzēšanu citiem, kādu radošu procesu, kurā tu esi laimīgs. Kad cilvēkam nav vairs jācīnās par elementāru iztiku un izdzīvošanu, viņš parasti sāk pievērsties garīgajiem meklējumiem. Psiholoģijas pētījumos, kas aptver tūkstošiem cilvēku dažādās valstīs, ir pierādījies, ka, sasniedzot noteiktu punktu materiālajā labklājībā, kad ir apmierinātas pamatvajadzības, aug vajadzība pēc mīlestības un pazeminās vajadzības pēc materiālām lietām. Mīlestība arī ir garīgs stāvoklis, kad cilvēks jūtas piepildīts.
Esmu iecerējusi rakstīt grāmatu par cilvēka garīgajiem meklējumiem, kas atklātu pētījumus, apsvērumus, pieredzi, lai atbildētu uz jautājumu: kas ļauj pacelties pāri konstantām patiesībām un sākt domāt par dzīves jēgu, par Dievu, par to, kas es esmu, ko vēlos un kā varu gūt iekšējo mieru? *
