Anita Pīlēna, Armands Brants, Ginta Ratniece: http://www.psihologijaspasaule.lv/
Šajā rakstā uzzināsiet par psihoterapijas virzienu, kurš mūsdienās ir visai populārs, bet daudziem joprojām neskaidrs un nesaprasts. "Psihoorganiskā analīze aplūko cilvēku organiskajā, psihiskajā un enerģētiskajā līmenī un to savstarpējā mijiedarbībā, kā arī attiecību jomā – viņa eksistencē un koeksistencē, attiecībās ES – TU; ES – PASAULE."
„Psihoorganiskā analīze” kā jēdziens un psihoorganiskā analīze (POA) kā virziens psihoterapijā ir radies pagājušā gadsimta 70 – tajos gados, apvienojoties psihoanalīzes atsevišķiem konceptiem ar ķermeņa terapijas veidiem. POA pamatlicējs ir P. C. Boisens (Boyesen), kurš zināšanas par ķermeni un tā nozīmi psihoterapijā apvienoja ar psihoanalīzes metodēm.
Darbs ar ķermeni psihoorganiskajā analīzē
POA analīzē darbs ar klientu tiek balstīts uz ciešu saikni starp koncepciju un ķermeni, t. i. , no koncepcijas uz ķermeni un otrādi. Ar vārdu „koncepcija” šeit jāsaprot cilvēka racionālā apziņa, garīgā pasaule, kā arī neapzinātā pasaule, kas eksistē kā iekšēji tēli, sapņi un vīzijas. Praktiski tas nozīmē: ja tiek strādāts konceptuāli, agri vai vēlu procesā iesaistās arī ķermenis, lai uzkrāto pieredzi īstenotu. Strādājot ar visu ķermeni, pieredze tiek konceptuāli sakārtota, klasificēta, un mērķis ir – atrast tajā pagājušā jēgu un sakarības.
Ķermenis adekvāti izsaka arī cilvēka psihes stāvokli. Ķermenis un psihe ir vienība, kurā katrs atsevišķais elements ietekmē viens otru. Psihosomatiskas saslimšanas ir piemērs, kā iekšējie stāvokļi un problēmas atstāj ietekmi uz ķermeni. Tādejādi, lai psihoterapeits varētu klientu izprast pilnīgāk, ir jādarbojas gan ar cilvēka garīgo pasauli, gan fizisko ķermeni, kas var kalpot kā tiešākais ceļš piekļūšanai cilvēka neapzinātajai pasaulei. Ķermenis pauž pārdzīvoto daudz tiešāk – bez pastarpinājumiem. Caur to cilvēks atrod saikni ar savām jūtām. Ja nonāksim kontaktā ar savu ķermeni, mēs to labāk sapratīsim, jo kontaktēsimies ar sevi.
Mērķis darbā ar ķermeni ir atjaunot enerģijas cirkulāciju (resursus), apzināt indivīda dzīvīgo daļu un veselumu, atgūt prieku par eksistenci, uztvert kustību kā pozitīvo salīdzinājumā ar inertu notikumu fiksēšanu, bagātināt pieredzi, iekļaujot tajā agrāk neapzināto. Līdz ar to ķermeņa terapijā tiek izmantotas metodes un tehnikas, kas veicina un uzlabo ķermeņa dažādās funkcijas – elpošana kļūst dziļāka, atbrīvojas sasprindzinātā muskulatūra, un cilvēks var brīvāk ļauties kustībām. Tas dod iespēju klientam atcerēties, pazīt un pārdzīvot no jauna sen aizmirstas jūtas. POA tiek ievērots noteikums – jūtu izpausmes procesu nedrīkst sasteigt, to var tikai atbalstīt mirkļos, kad klients pats vēlas kļūt atklāts. Jūtu blokādes jeb aiztures atmirst pašas, ja zūd nepieciešamība tās apspiest un ja tās organiski iekļaujas personas pieredzē. Tas nozīmē, ka atbrīvojas papildus enerģija, kas agrāk tika izlietota pretējiem nolūkiem, t.i., lai apspiestu jūtas.
Ja klienta izvēle būs atbrīvot jūtas, ļaut tām aizvien vairāk izpausties, adekvāti situācijai, radīsies jauna pieredze. Šāds jaunatklājums un pārdzīvojums var izraisīt skumjas un sāpes, bet reizēm tikpat labi arī prieku un enerģijas pieplūdi.
Ļauties emocijām nozīmē piekļūt tuvāk savai iekšējai pasaulei. Lai spētu sakārtot savas jūtas, svarīgi ir prast sakārtot ārējo situāciju (nepietiek ar kliegšanu, ja nezina kāpēc). Savienot situāciju, izpausmes un jūtas ir nozīmīga prasība, svarīgs POA elements.
POA mēģina atbalstīt klientu aptvert savas pieredzes jēgu. Piemēram, nevar atbrīvoties no saspringuma, nezinot tā iemeslu. Ķermeņa terapijā īpašu uzmanību pievērš sasprindzinātajām ķermeņa daļām – gan miera stāvoklī, gan kustībās, gan pieskaroties. Jāizprot klienta ķermenis, tas jāizjūt, jāpēta, kamēr caur to var saskatīt aizvien skaidrāk cilvēka pieredzi, problēmas, meklēt to izskaidrojumu. To visu psihoterapeits panāk ar dažādu tehniku palīdzību. *
