- Cilvēka organisma ceturtais stāvoklis un hipnotisms
Jānis Zālītis, Pēteris Zālītis www.psihologijaspasaule.lv
Mērījumi ar dažādiem aparātiem un smadzeņu bioķīmiskie izmeklējumi, kad cilvēks tika ievadīts tā saucamajā hipnozē, rādīja pretējo – šo stāvokli tomēr var pētīt, tāpēc mēs atteicāmies no vārda hipnoze. Mēs izmantojām termogrāfu, kas parādīja, ka hipnotisms, t. i., hipnozei līdzīgs stāvoklis izraisa miegam pretēju stāvokli, palielinot smadzeņu aktivitāti, kurā aktīvi iesaistās vispirms pieres daivas, kas ir smadzeņu darbības “līderi”. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka cilvēce hipnotismu ārstēšanā un cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanā ir izmantojusi jau vismaz 17 000 gadu. Tā nosaukumi ir bijuši dažādi– hipnoze, fluīdisms, histērisms utt., bet būtība ir viena, – pirmais par to ieminējās Leons Šertoks (Francija), gan piebilzdams, ka šo stāvokli nav iespējams pētīt. Tā kā J. Zālītis pie šī jautājuma jau bija strādājis kopš 1958. gada, tad mūs tas nepārliecināja. Mērījumi ar dažādiem aparātiem un smadzeņu bioķīmiskie izmeklējumi, kad cilvēks tika ievadīts tā saucamajā hipnozē, rādīja pretējo – šo stāvokli tomēr var pētīt, tāpēc mēs atteicāmies no vārda hipnoze. Mēs izmantojām termogrāfu, kas parādīja, ka hipnotisms, t. i., hipnozei līdzīgs stāvoklis izraisa miegam pretēju stāvokli, palielinot smadzeņu aktivitāti, kurā aktīvi iesaistās vispirms pieres daivas, kas ir smadzeņu darbības “līderi”.
Viena no šī stāvokļa pētniecības iespējām ir mūzikas iedarbība, kuru mēs pētījām, ievadot cilvēku hipnotismā. Tāpat (vizuālajam tipam) labi var izmantot gleznas vai kādus citus mākslas darbus. Mūzika vai cita māksla ir tā, kas uzsāk hipnotismu (transu), bet psihoterapeits to padziļina. Cilvēks, kam mūzika, māksla, atklājumu process u. c. ir sveši, ir mazspējīgs uz hipnotismu. Tie, kas lielās, ka hipnozei nepakļaujas, atklāj savu gara nabadzību. Hipnotisms ir mākslas, zinātnes procesa padziļināšanas veids, ko bez ārsta palīdzības izdarīt nevar.
Tāda paša veida hipnotismā ietilpst citi mākslas terapijas veidi, ar kuru palīdzību var precīzi pētīt hipnotismu, ņemot vērā tos kā hipnotisma sastāvdaļu. Mēs esam novērojuši, ka, baudot mākslu teātrī, koncertā u. c., cilvēki ir hipnotisma, t.i., ceturtajā stāvoklī, un tas, ko mēs darām hipnoterapijas kabinetā, ir tikai šā stāvokļa padziļināšana līdz terapijai nepieciešamajai pakāpei ar dziļu ietiekšanos bezapziņā. Lūk, izskaidrojums tam, ko redzēja V.Rotenbergs kopā ar amerikāņu delegāciju, vērojot, kā V. Raikovs “pārvērš” pieaugušu cilvēku zīdainī vai parastu studentu “novedot” radošā ekstāzē. Uz šā pamata mēs esam radījuši talantu atklāsmi un jaunatnes mācīšanās pacēlumu visam mūžam. Mēs panācām zinību “ieplūšanu” smadzenēs, līdzīgi atoma daļiņu paātrinājumam, kas izlaužas cauri visiem apziņas “slāņiem” un nonāk bezapziņā, ievadot tur informāciju vai radošā procesā no turienes nesot uz “augšu”, uz apziņu jaunus atklājumus. Savu teoriju mēs esam izklāstījuši vairākos rakstos gan Latvijā, gan ārzemēs. Ārzemēs hipnotisms tiek pētīts ar speciāliem tomogrāfiem– PET.
Rezultātā Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas (LTPA) konferencē tika pieņemta deklarācija par hipnotisma īsteno dabu – apziņas paplašināšanos.
Jaunā teorija – pierādīta praksē
Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas deklarācija (pieņemta konferencē “Transa (hipnotisma) būtība” 06.01.2002.)
Transoloģiskā psihoterapija Latvijā pastāv jau 39 gadus kā neatņemama un nozīmīga medicīnas daļa. Pēc terapeitiskajiem uzdevumiem un sava rakstura tā ir psihodinamiska un psihoanalītiska psihosomatiskās medicīnas nozare, par kuras esamību un darbības principiem padomju laikā vairums mediķu vispār neinteresējās, jo totalitārais režīms to ne labprāt atbalstīja, bet, tā kā hipnotiskā psihoterapija guva lielu ievērību aiz “dzelzs priekškara” citviet pasaulē, tad arī aizliegt to nevarēja. Tikai nedaudzi ārsti izprata psihosomatiskās medicīnas lielo nozīmi cilvēka ārstēšanā un profilaksē, tāpēc transoloģiskā psihoterapija tika attīstīta, pilnveidota un izmantota praksē, gan strādājot individuāli, gan daloties ar savu pieredzi klubā “Panaceja”, kas vēlāk kļuva par pamatu topošajai asociācijai – LTPA.
Lai sabiedrībai un Pasaules hipnologu apvienības asociācijai būtu skaidri Latvijas transologu sasniegumi un aktīvā darbība, šo Deklarāciju pēc tās izskatīšanas LĀB sertifikācijas padomē sapulce nolemj izsūtīt visām pasaules hipnologu asociācijām, jo, atzīstot, ka Latvijā LTPA ir veikusi nenovērtējamu darbu medicīnas prakses un zinātnes labā un devusi nozīmīgus atklājumus, Pasaules hipnologu apvienība mūsu asociāciju ir izvirzījusi par kandidāti uzņemšanai savā organizācijā.
Konference atzīst, ka ar transa ieviešanu, izpēti un skaidrojumu kopš 20. gadsimta 60. gadiem, pulcējot ap sevi domubiedrus, ir nodarbojies ārsts Jānis Zālītis. Pēc šo ilgo gadu pētnieciskās un praktiskās darbības ir izkristalizējušies nozīmīgi, zinātniski pamatoti un pārbaudīti atzinumi, tāpēc LTPA konstatē: vārds hipnoze nevar raksturot visu plašo jēdzienu transoloģija, kas pēta un apzīmē cilvēku dzīvē vissvarīgāko stāvokli – transu, ko L. Šertoks ir nosaucis par organisma ceturto stāvokli (Leon Chertok, “L’hypnose”, 1991).
Tikai ar šo fizioloģisko stāvokli ir iespējams cilvēces progress, ar tā palīdzību cilvēki nonāk visdziļākajā savstarpējā saskarsmē, ietekmē viens otru, rada un nodod cits citam garīgās bagātības, audzina jauno paaudzi, ir spējīgi uz jūtām (mīl vai nīst viens otru), dibina ģimeni, stājas ciešos intīmos sakaros, veido reliģisko un pasaules uzskatu, rada vērtības zinātnē, mākslā utt. Bez transa cilvēks būtu pilnīgi vientuļš, apstātos cilvēces progress un attīstība.
Pirmatnējā cilvēka transa pamatā bija pārmērīgā un nepārtrauktā seksualitāte (mūžīgais riests), kuras milzīgā kvantitāte transoloģiskās sublimācijas rezultātā vēlāk pārveidojās jaunā kvalitātē – homo vulgaris pārtapa par homo sapiens. Par cilvēka kā saprātīgas būtnes ceturto stāvokli kļuva fizioloģiskais transs, kas uzcēla cilvēku uz gaismas pils pirmā pakāpiena ģenialitātes sasniegšanā. Vēsture ne vienmēr stāsta, kā mēs kāpjam pa šiem pakāpieniem un cik augstu esam tikuši. Daudzi kāpj, paklūp un slīd atpakaļ. Daudzi cīnās ar elkoņiem un savu tuvāko tīšām grūž lejā. Maz ir to, kas pasniedz roku. Daudzi vēl joprojām drūzmējas uz tā paša pirmā pakpiena. Neveiksmes šajā kāpumā izraisa sociāli somatiskas slimības, kas ir fizioloģiskā transa patoloģiskie stāvokļi (psihosomatisko slimību izpēte to vienmēr apstiprina).
Medicīnā vairs nevar iztikt bez zināšanām par organisma ceturto stāvokli, tā fizioloģiju un patoloģiju, kā arī bez speciālista spējas “rīkoties” ar transu, kura nozīme ārstniecībā pielīdzināma skalpeļa vai lāzerstara iedarbībai, tikai ar vēl lielāku efektu, it sevišķi, ja šīs metodes tiek kombinētas. Transs pastiprina arī zāļu iedarbību.
Tiesa, prasme izmantot transu vēl ir bērna autiņos, no tā baidās, kaut gan tas ir visfizioloģiskākais ārstēšanas veids, kas, ja vien nav noziedznieka rokās (tajās arī zāles un skalpelis ir nāvējoši ieroči), bieži pat pārspēj citus medicīnas paņēmienus.
Latvijā, tāpat kā ārzemēs, transs tiek pētīts instrumentāli un laboratori ar smadzeņu pozitronemisijas tomogrāfiju (PET skeneri), smadzeņu termogrāfiju, parasto EKG u.c. Rezultātā var secināt, lūk, ko.
Kad pacients tiek ievadīts vai patstāvīgi ieiet (apzināti vai neapzināti) fizioloģiskajā transā (hipnozē), viņa apziņa paplašinās un padziļinās, ir iespējams iekļūt pat dziļi bezapziņā, lai no turienes paņemtu visu tur ievadīto informāciju; pārējos organisma stāvokļos – nomodā, miegā, sapnī – tas nav iespējams. Transā (visās tā daļās: hipnozē, ekstāzē, somnambulismā jeb mēnessērdzībā un komplementārajā daļā – sapnī) apziņa paplašinās ar apziņas impulsu polarizēšanos (fokusēšanos) vai nu uz vienu mērķi, tēmu vai problēmu, vai uz vienu objektu, informāciju, jūtām, jaunradi, orgānu sistēmu utt. (sk. attēlus), izslēdzot no uztveres visu to, kas uz šo mērķi neattiecas, bet daudzkārt stiprinot un mobilizējot to, kas var atvieglot šī mērķa sasniegšanu; tiek izmantoti visi psihes slāņi (apziņa, priekšapziņa, bezapziņa), kas var būt visu smadzeņu vai viena neirona līmenī.
Transa (hipnotisma) polarizētās (fokusētās) apziņas ievadīšana dziļi bezapziņā padara to par psihodinamisku un psihoanalītisku procesu daudz iedarbīgāk nekā citas psihoterapijas metodes un izraisa vēl spilgtāku pārnesi (transferenci) un pretpārnesi (kontrtransferenci), atklāsmi (insaitu) u. c. parādības. Atšķirībā no citām psihoterapijas metodēm transoloģiskā psihoterapija aptver visu psihi, tai ir pieejami pat embrionālā stāvokļa konflikti, nepieļaujot tādu biedu kā “acting out” (pēc J.Zālīša – nulles fāzi, ko nemin citi autori). Teiktais ir instrumentāli pierādāms, saistāms ar galvas smadzeņu darbību, un jāuzsver, ka nodrošināt šī ceturtā stāvokļa veselību (normu) ir transologa pirmais uzdevums. Otrais uzdevums – izmantot transu kā terapeitisku līdzekli visā tā varenībā un padziļinātajā fokusētajā iedarbībā, jo transs atšķirībā no citām psihoterapijas metodēm ir kā koka stumbrs, kas uztur un baro zarus, un aptver psihi un somu pilnīgi. To nevar panākt ne ar vienu citu psihoterapijas metodi, jo tās ir nošķīrušās no saviem pamatiem – transoloģijas. Trešais transa un transologa uzdevums ir cilvēka spēju, kreativitātes virzīšana augšup. Šeit vietā vēlreiz atgādināt fragmentu no Antuāna de Sent-Ekziperī stāsta “Kara lidotājs”, ko J.Zālītis citējis vairākos savos darbos: “Kad dominikānietis lūdz Dievu, viņa garīgā pasaule ir piesātināta. Šis cilvēks ir visvairāk cilvēks, kad, nometies ceļos, nekustīgi lūdz Dievu. Kad Pastērs, aizturēdams elpu, skatās mikroskopā, viņa garīgā pasaule ir piesātināta. Pastērs ir visvairāk cilvēks tais brīžos, kad izdara savus novērojumus. Tad viņš iet uz priekšu. Tad viņš steidzas. Tad viņš, pat būdams nekustīgs, traucas ar milža soļiem un atklāj plašumu. Tāpat arī Sezāna gara pasaule ir ārkārtīgi piesātināta, kad nekustīgs un nerunīgs viņš aplūko savu skici. Viņš ir visvairāk cilvēks tai brīdī, kad klusē, pārbauda un vērtē. Tad glezna viņam kļūst plašāka nekā jūra.”
Rakstnieks bez nolūka, pats radīšanas brīdī atrazdamies transā, lieliski raksturojis šī organisma ceturtā stāvokļa būtību un ārkārtīgo nozīmi radošās aktivitātes brīdī. Šis stāvoklis ir cilvēka augšuptiecības un patiesa garīguma pamatu pamats.
Transs darbojas, ne tikai cilvēkiem saskaroties, bet arī caur viņu transā radītajiem darbiem. Tāpēc iespējama mūzikas terapija, mākslas terapija (artterapija), deju terapija (atcerēsimies mūsu galveno indiešu dejotāju Viju Vētru – katra viņas uzstāšanās ir hipnozes seanss), arī daudzas iespējas zinātnē. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja transs (hipnotisms) tik spēcīgi sublimē cilvēkus radošai darbībai, pamodinot talantus, radot ģēnijus.
Kā tagad ir pierādīts, transā nonāk arī psihoanalīzi saņēmušais. Sublimēt var tikai apmācīts transologs (hipnologs), jo, nemākulīgi sublimējot, var rasties arī kļūdas. Latvija pagaidām ir vienīgā vieta, kur detalizēti tiek izstrādāta sublimācijas metodika un teorija.
Lūdzām, lai LTPA transa definīciju apspriestu visās mūsu organizācijās un saņēmām labas atsauksmes.
*Četri organisma un psihes stāvokļi: nomods, miegs, sapnis un transs.
Hipnoze – mākslīgi izraisīts stāvoklis starp miegu un nomodu, kura laikā ir pastiprināta iespēja tikt suģestētam.
Hipnotisms jeb transs – apziņas stāvoklis, kad cilvēks zaudē parasto laika un telpas un pat sava ķermeņa uztveri, bet spēj automātiski veikt sarežģītas darbības.
Psihosomatiskā medicīna – medicīnas nozare, kas pēta psihisko un somatisko (fizikālo) procesu mijiedarbību ciešā saistībā ar sociālo vidi un ārstē radušos traucējumus. Psihosomatiskajā medicīnā tiek akcentēts, ka slimību psihiskie un fizikālie procesi ir savstarpēji saistīti un ka katrā slimības procesa punktā psihiskie simptomi var parādīties, aizvietot vai izpausties kopā ar fiziskajiem simptomiem un otrādi. Ārstēšana balstās uz somatisko ārstēšanu un medicīnisko psihoterapiju.
Sublimēt – pārveidot cilvēka zemākās, instinktīvās, galvenokārt seksuālās tieksmes augstākās psihiskās formās. *
