Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Stress

  • Stress. Cēloņi un novēršana

 

http://www.centrstaka.lv/

Šī nelielā raksta mērķis ir dalīties ar dažām teorētiskām un praktiskām zināšanām par stresa, spriedzes dabu, tomēr atceroties, ka psihohigiēnas, kā arī stresa menedžmenta joma ir pietiekoši plaša un lasītāja ieinteresētības gadījumā prasa vērsties pie grāmatu veikalos atrodamās specializētās literatūras.
Kāda sieviete reiz atcerējās pāris gadus vecu savas dzīves periodu, apmēram gadu viņa tika strādājusi 2 darbos, arī sestdienās, svētdienās. Šādu naudas pelnīšanu bija izsaukusi vēlme iegādāties dzīvokli un paņemt tam nepieciešamo hipotekāro kredītu, iegādāties visdažādākās lietas, kas šķita nepieciešamas. Viņas dienas, pēdējā gada laikā, sāka līdzināties viena otrai: nemitīga strādāšana, kalkulēšana galvā, ko par to atkal varēs nopirkt un vai pietiks ar ko samaksāt kredītu. Pēdējā pusgada laikā, viņa sāka izjust grūtības vakarā aizmigt, sāka pazust apetīte. Kaut kur aiz vairākiem „priekškariem” vārgi bija sadzirdama iekšēja balss, kas saka, „Pietiek, apstājies, lai turpinātu tā skriet, no kaut kā ir jāatsakās”, tomēr apstāties bija grūti, pat neiespējami, kā atceras pati stāstītāja. Pēc vairāku nedēļu grūtībām normāli gulēt un pastāvīgas nervozitātes viņa devās pie ārsta, kurš atteicās izrakstīt viņai miega līdzekļu. Ārsts ieteica pārdomāt, ko viņa savā dzīvē varētu mainīt un iedeva informatīvu lapiņu par miega higiēnu. Sieviete sadusmojās par tik neiejūtīgu attieksmi. Šādā stāvoklī jau bija grūti sadzirdēt, ka ārsts rūpējas, lai viņa risinātu problēmu nevis sekas. Viņa turpināja tāpat vēl pāris nedēļas līdz kādā rīta viņa nespēja piecelties no gultas, jo mugura bija pārstājusi darboties. Apmēram mēnesi viņa nevarēja pilnvērtīgi atgriezties darba vidē un knapi nosargāja ar savu „lielo apetīti” iegādātās lietas.
„Darbs, mājas, darbs, mājas: naudas pelnīšana, steiga, kavēšana, skriešana”, tā bieži vien cilvēki mēdz raksturot šī brīža ātro, dinamisko laiku. Pieauguša cilvēka ikdienas dzīve patiešām var paiet risinot dažādus sīkumus, domstarpības, lielākas vai mazākas problēmas un var rasties izjūta, ka esmu kā vāvere ritenī, slīkstu atvarā. Grūtības aizmigt - daudz dažādas domas, kas nav paspētas izdomāt līdz galam, ir tikai pirmie vēstījumi, kas apliecina, ka cilvēka organisms ir sācis nogurt. Nogurt no ātruma, steigas, spēka patēriņa, pārlieku liela informācijas, emociju apjoma. Te sāk parādīties domas par to, ka tas no kā ciešu ir stress.
Bieži vien savā dzīvē dzirdot stresa pieminēšanu, mēdzam domāt, ka tas viennozīmīgi ir kas kaitīgs un graujošs, tomēr tā nav. Tas, ko parasti izjūtam kā nepatīkamu un graujošu ir distress. Distress ir kaitīgs un neveselīgs stress. Tā ir nespēja tikt galā ar šķietamiem vai reāliem draudiem cilvēka fiziskajai, emocionālajai un garīgajai labsajūtai, kas rada virkni fizioloģisku un emocionālu reakciju. Tādas kā bezmiegs, saspringums muskulatūrā, stīvums, muguras sāpes, gremošanas problēmas, sirds un asinsvadu slimības, nomāktība, bezjēdzības sajūta, pastāvīga nervozitāte, bailes pazaudēt savaldīšanos līdz pat tās zaudēšanai. Turpretim, stress būtībā ir nespecifiska organisma atbilde uz jebkuru tam izvirzītu prasību. Un kā mēs zinām, prasības mūsu organismam ir jāizvirza kaut vai, lai no rīta pieceltos no gultas. Tādējādi pilnīga brīvība no stresa ir nāve.
Psiholoģiski stress tiek definēts kā trauksmes stāvoklis, kas rodas, kad notikumi vai atbildība pārsniedz cilvēka galā tikšanas spējas, bet fizioloģiski kā ķermeņa reakcija uz jebkādām prasībām, kurām ir jāpielāgojas, neatkarīgi no tā, vai tas izraisa mūsos prieku vai sāpes. Atšķirīgiem cilvēkiem, lai viņi būtu laimīgi ir vajadzīgs atšķirīgs stresa līmenis. Katram ir jāizpēta sevi un jāsaprot, kāds stresa līmenis viņam ir nepieciešams, lai neciestu no distresa, ko izsauc dīkstāve vai palielināta piepūle.
Paradoksālais, var šķist tas, ka no stresa reakcijas viedokļa, nav nekādas nozīmes tam vai situācija ar ko mēs saskaramies ir patīkama vai nepatīkama. Tik pat labi stāšanās laulībā vienam cilvēkam var nest distresu un reakcijas, kas citam būs pie darba zaudēšanas.
Svarīgi atcerēties, ka stresa pēcdarbība uz indivīdu var turpināties arī tad, kad stresors ir pārstājis darboties. Piemēram, pusdienas laikā uz mums ir kliedzis priekšnieks, bet vēl pēc 3 stundām ir sajūta, ka neesam no tā attapušies.
Pētnieki ir noskaidrojuši, ka lielākais disstresa cēlonis ir izsaukts ar stresu nepieciešamībā sadzīvot vienam ar otru, tādējādi, tieši attiecības ar otru cilvēku var būt visnozīmīgākā disstresa „barotne”. Tieši harmoniskas, mierīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem var būtiski mazināt iespēju sirgt ar distresu un tā radītajām sekām. Tomēr ir jāatceras, ka harmonisku attiecību ar citiem cilvēkiem galvenā veiksmes ķīla ir harmoniskas attiecības pašam ar sevi.

Daži ieteikumi kā nostiprināt savus spēkus pret visu veidu stresu:

·         Uzturēt darbošanās līdzsvaru starp intelektuālu un fizisku slodzi.
·         Iepazīt sevi spriedzē: kas ir tas, kas parasti satrauc, sasprindzina, prasa vairāk pūļu?
·         Sākt atpazīt, kā ķermenis reaģē uz distresu un kas to nomierina, atslābina.
·         Ievērot miega higiēnu (uzturēt režīmu un veselīgas miega, aizmigšanas tradīcijas).
·         Atrast savu līdzsvaru starp būšanu sabiedrībā un vienatnē.
·         Atslābināšanās un relaksēšanās vingrinājumu prakšu izmantošana.
·         Atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem (ja tādi ir), tādiem kā smēķēšana, alkohola lietošana, azartspēles, ātra auto vadīšana, mūžīga kavēšana vai steigšanās kaut kur.

Nobeigumā gribētos piebilst, ka viens un tas pats stresors dažādiem cilvēkiem var izsaukt dažādus bojājumus (kas vienam smiekli, otram traģēdija), tādēļ nevajadzētu sevi vainot, ja redzam, ka cits tiek galā ar to pašu stresoru ar kuru es netieku. Daudz efektīvāk ir meklēt veidus kā stiprināt savas aizsardzības pret šiem konkrētajiem stresoriem. *

 

  • Uzmanību - ilgstošs stress ir bīstams!  


/www.stilaparks.lv/

Speciālisti uzsver, ka noteiktās devās stress ir pat nepieciešams, tiesa, ne vienmēr spējam novērtēt, kad stresa līmenis jau pārsniedzis normas robežas.      

Jāatzīst, ka ziemeļu tautas stresu pārvar daudz smagnējāk nekā dienvidos dzīvojošie, kuru temperaments ļauj izkliedēt negatīvās emocijas. Šoreiz nerunāsim par tik pazīstamo, satraukto pašsajūtu, kad sabiedriskajā transportā kāds nepieklājīgs līdzpilsonis sabojājis omu, kad psiholoģiski normāla, pamatota ir nepatika un īgums. Pavisam citas sekas uz cilvēka pašsajūtu, veselību un uzvedību var atstāt ilgstošs stress, ja tam laikus nepievēršam vajadzīgo uzmanību.

            Stresa anatomija

            Ir stress, kuru iemeslus var skaidri ieraudzīt vai sajust. To sauc par situācijas stresu. Bet ir arī tāds stress, kura iemeslus nevar uzreiz noteikt vai definēt. Tas jau var būt ilgstošs dzīves stress.
            Stress ir normāla ķermeņa reakcija pret dažādiem kairinātājiem, piemēram, pārbaudi, problēmu, draudiem, uzbudinājumu, uztraukumu u.tml. Stresa izraisītājus sauc par stresoriem - tos var iedalīt pozitīvajos un negatīvajos. Tie ļauj veiksmīgāk koncentrēties, sasniegt labākus rezultātus, piemēram, sportistiem nepārtraukti darbojas pozitīvais stresors. Savukārt negatīvais stress, piemēram, nepārtraukta vadītajā kontrole vai aizrādījumi, izraisa problēmas - tas iespaido labsajūtu, grauj veselību un spēka resursus.
          Stresa reakcijai izšķir trīs stadijas. Pirmajā - trauksmes stadijas laikā cilvēka organismā notiek straujas reakcijas, palielinās adrenalīna līmenis asinīs. Tādējādi organisms tiek mobilizēts aizsardzībai. Otrajā jeb pretošanās stadijā organisms ir jau pielāgojies dzīvot jaunajos apstākļos. Trešo stadiju sauc par izsīkuma stadiju. Tā iestājas, ja stresu rada ļoti spēcīgs stresors un tā iedarbība ir ilgstoša. Šajā gadījumā mazinās organisma aizsardzības spējas jeb imunitāte. Tas veicina dažādu slimību attīstību.

           Situācijā, kad cilvēks ir pakļauts stresa ietekmei, iekšējās sekrēcijas dziedzeris hipofīze (smadzeņu piedēklis) izstrādā adrenokortikotropo hormonu (AKTH), kas, nonākot asinsritē, iedarbojas uz virsnierēm. Tās savukārt izstrādā hormonu kortizonu, kas ir galvenais stresa hormons. Kortizons aktivizē organisma aizsargsistemu šai situācijai. Asinīs nonākot noteiktam kortizona daudzumam, sāk darboties atgriezeniskās saites mehānisms, un AKTH produkcija hipofīze tiek pārtraukta. Ilgstoši darbojoties stresa faktoriem, šis atgriezeniskās saites mehānisms bieži nestrādā, asinīs ir hormonu pārprodukcija, iestājas aizsargsistēmu izsīkums un rodas stress - paātrinās asinsrite, sirdsdarbība un elpošana, pieaug enerģijas izmantošana visās organisma šūnās.
            Lai pilnīgāk baudītu dzīvi, saka austrumnieki, aktivizējiet piecas maņas -smaržu, tausti, dzirdi, redzi, garšu. Iezīmējiet dzīves gleznā jaunas krāsas un līnijas!
Iemesli - katram individuāli

             Prakse liecina, ka neirožu attīstībai var būt ļoti dažādi cēloņi, kurus var konstatēt pieredzējis speciālists. Piemēram, ja bērns ir audzināts nepārtraukti atkārtojot - tu neesi pietiekami labs, tad arī vēlākos gados cilvēkam var veidoties dažādas neirozes, kuru cēloņi var būt dažādi kompleksi. Šādi cilvēki ir vairāk pakļauti ilgstošam stresam un nespēj izrauties no «apburtā loka». Ne vienmēr ir vienkārši un viegli noteikt, vai ilgstošais stress un neirožu attīstība ir no pārslodzes darbā vai no neapmierinātības par kādu neatrisinātu problēmu. Pārslodzes darbā rada stresu un «izdegšanas» sindromu, cilvēks var sāk zaudēt fiziskos un arī garīgos spēkus. Šis stress ir bīstams, jo var izraisīt dažādas saslimšanas. Tā ir ķermeņa atbildes reakcija uz ilgstošu ikdienas stresu. Speciālisti var palīdzēt noteikt, vai sliktās pašsajūtas vai pat saslimšanas iemesls ir «izdegšanas» sindroms vai kas cits.

          Stresorus iedala arī tuvos un tālos, piemēram, nelielu stresu var izraisīt arī plūdi, kas plosa Lielbritāniju, jo cilvēks sāk domāt, vai kas līdzīgs iespējams arī Latvijā. Vistuvākie un parasti visspēcīgākie kairinātāji tomēr ir tie, kas rodas indivīda tiešā tuvumā - ģimenē, attiecībās un darbavietā.
            Ir zināmas noteiktas profesijas, kuras pakļautas izteikti augstam stresa līmenim. Piemēram, lidotājs, ārsts, policists, žurnālists, politiķis, aktieris, celtnieks un citas.
            Stress var ilgt no dažām minūtēm līdz vairākām nedēļām. Tā sauktais nervu drudzis var iestāties, piemēram, pirms vai pēc eksāmena.

Ilgstoša stresa sekas

Visu orgānu un sistēmu sabalansētu darbību organismā nodrošina nervu sistēma. Tā arī nodrošina organisma adekvātu reakciju uz ārējās vides iedarbību. Ja nervu sistēma netiek galā ar savām funkcijām, tad iestājas nesaskaņas organisma darbībā. Tas savukārt noved pie slimībām un daudzkārt ātrāk «izdedzina» cilvēku, rezultātā mūža ilgums samazinās.

              Ilgstošas bailes var izraisīt izmaiņas, piemēram, cilvēka uzvedībā, miega kvalitātē, kā arī veicināt daudzas saslimšanas. Tas ir iemesls, kāpēc psihologi iesaka iespējami ātrāk apzināt stresa cēloņus un censties tos novērst.
              Aizturētas emocijas var ietekmēt veselības stāvokli. Daudzi, lai mazinātu stresu, sāk pārmērīgu lietot alkoholu vai smēķēt. Tas liecina arī par kādu iekšēju neapzinātu stresu. Piemēram, viens no pēkšņu galvassāpju iemesliem, ir cilvēka nespēja izlādēt emocijas - izrunāties vai izraudāties. Ir pierādīts, ka ekstravertiem cilvēkiem stress nav tik bīstams.
             Stress kļūst par problēmu, ja tas ir pastiprināts, biežs vai pat hronisks, un cilvēks vairs patstāvīgi netiek ar to galā. Ar laiku var parādīties sekas: garīgi un fiziski traucējumi - nogurums, apātija, vienaldzība, trauksme un depresija, psihosomatiski fiziskās veselības traucējumi, piemēram, imunitātes pazemināšanās, gremošanas disfunkcija u.c.
             Ilgstoša stresa situācijā nonākušais ne vienmēr atzinās, ka sliktās pašsajūtas (piemēram, galvassāpes, migrēna) iemels ir kāda neatrisināta problēma, kas rada stresu. Parasti šiem cilvēkiem ir regulāras galvassāpes, nereti viņi saslimst ar elpošanas ceļu slimībām, viņi ir uzņēmīgi pret infekcijām, var būt grūtības arī ar pamošanos. Stresa izpausmes ir saistītas ar emocijām. Bailes, dusmas, aizkaitinājums - tās ir stresa emocionālās izpausmes. Piemēram, ja ir ilgstošas bailes vai satraukums, tad tas noteikti atsauksies uz ķermeņa veselību.
Ja ar to laikus netiek galā, sekas var būt visdažādākās. Ar tām sastopamies mūsdienu sabiedrībā vai uz katra soļa. Ilgstošs stress ir arī viens no iemesliem, kāpēc ir tik daudz ar alkoholismu sirgstošo un tik liels šķirto ģimeņu skaits. Speciālisti uzskata, ka neirotiska uzvedība var būt art pārmantota no paaudzes uz paaudzi un noteiktos dzīves apstākļos tās var gan izpausties, gan neizpausties. Cilvēka noturību stresa situācijā veido arī viņa pieredze ģimenē un audzināšana.

                          Mācīties nepakļaut sevi stresam

             Speciālisti uzsver, ka liela nozīme ir tam, vai visās dzīves jomā cilvēks īsteno un piepilda to, kas viņa būtībai ir vistuvākais. Viens no stresa cēloņiem var būt cilvēka iekšējā neatbilstība sociālajai lomai, kuru viņš ir izvēlējies. Tēlaini runājot, cilvēks izveļas tādu masku, kas viņam neatbilst, tādējādi nolemjot sevi ilgstošai stresa situācijai. Jo atbilstība ir lielāka, jo cilvēks ir harmoniskāks, jo mazāk viņš ir pakļauts stresa ietekmei. Ļoti svarīga ir profesija, ko izvēlamies, saikne ar cilvēkiem, ģimenes stāvoklis, pašrealizācija un pašizpausme, kā arī citi faktori.
              Interesanti, ka ne vienmēr stresu var uzskatīt par kaitīgu. No psihiskās veselības viedokļa būt dusmīgam (saprātīgās devās) ir mazāk kaitīgi nekā būt depresīvam. Mērens stress ir organismam labvēlīgs, jo palīdz mobilizēties un koncentrēties nepieciešamai darbībai. Stress normālās devās cilvēkam ir pat nepieciešams, tas provocē emocijas, kas rada enerģiju, vēlēšanos darboties.
              Galvenais ir iemācīties pareizi reaģēt uz radušos spriedzes situāciju, nepakļaut sevi ilgstošam stresam, jo tas var kaitēt cilvēka veselībai. Tāpēc gadījumos, kad cilvēks nevar izskaidrot, kāpēc viņu ir pārņēmušas bailes, satraukums, kam nav redzams iemesls, ieteicams meklēt speciālista palīdzību un neizlikties, ka viss ir kārtībā. Trankvilizatori un antidepresanti var būt tikai kā palīglīdzekļi, kas smagas krīzes gadījumā var mazināt slikto pašsajūtu. Par to lietošanu jāizlemj tikai kopīgi ar speciālistu. Svarīgi ir pakāpeniski izvērtēt savas iespējas dzīvot bez ilgstoša stresa, mainīt savu dzīvesstilu pozitīvā virzienā. Jāsaprot, ka to nav iespējams izdarīt ļoti ātri.
Svarīgi, ka cilvēks izvēlas savus ikdienas «rituālus», kas palīdz viņam novirzīt savu enerģiju pozitīvā virzienā. Tas ir līdzīgi kā apgūt iemaņas braukt ar automašīnu. Sākumā ir nedrošība un pārliecības trūkums, bet vēlāk jau veidojas ieradums, kas dod iespēju justies droši un gūt prieku no brauciena.
                Tas, kā iespējams tikt galā ar stresu, ir atkarīgs arī no cilvēka izglītības un intelekta līmeņa, rakstura, temperamenta, dzīves vides, gēniem, ģimenes tradīcijām. Katram var būt sava pieeja un veidi, kā mazināt stresa ietekmi.
Iegūt jaunu pieredzi un ieradumus
                Psihologi uzskata, ka tiem cilvēkiem, kuri spēj runāt par saviem pārdzīvojumiem, izpaust savas emocijas, stress ir mazāk kaitīgs. Tāpēc ir svarīgi meklēt savu uzticības personu, kas var būt arī speciālists, kurš var pat izmērīt stresa līmeni un noteikt, vai tas var būt kaitīgs.
              Ļoti liela nozīme ir sarunai ar tuvu cilvēku, fiziskajām kustībām, hobijiem. Visām aktivitātēm ir jānotiek saskaņā ar cilvēka interesēm. Piemēram, nav ieteicams akli izpildīt fiziskos vingrinājumus trenažieru zālē un nesajust prieku. Drīzāk var notikt otrādi - cilvēks var izjust stresu, ka viņš nav tik labi trenēts. Fiziska darbošanās ir pozitīva - vienalga, tā ir malkas skaldīšana vai mājas tīrīšana. Citam varbūt vajadzīgs ir kaut kas pilnīgi pretējs - uz mirkli :mest visam ar roku un doties pastaigā dabā vai vienkārši atgulties, dziļi elpojot, paklausīties skaistu mūziku. Svarīgas ir nodarbes un rituāli, kuri kalpo stresa profilaksei. Piemēram, vasarās pastaiga ar basām kājām pa zāli, regulāra peldēšanās. Stresu var mazināt irī dažādas masāžas, īpaši kopā ar aromterapiju. Kādam citam var palīdzēt skrējiens pa mežu, arī braucieni, ekskursijas, mainot vidi un atmosfēru. Arī tas palīdz uzlādēt emocijas.
          Cilvēks, kurš zina, ko nozīmē ilgstoša stresa sekas, ir ieguvis pieredzi. Un, veiksmīgi ar to ticis galā, diez vai viņš vēlēsies vēl kādu reizi to izjust. Tagad ir iespējams apmeklēt dažādus seminārus, kursus, kuros, izmantojot speciālas metodikas, var apgūt iemaņas, vingrinājumus, kas palīdz izstrādāt automātisku un pareizu reakciju stresa situācijā. Tas nozīmē prāta līmenī iemācīties atpazīt stresa izraisītājus un atbilstoši izturēties.
              Protams, ka cilvēks pats ar laiku iemācās izvairīties no stresa, bet nereti tas notiek vēlāk, nekā mēs to gribētu. Tāpēc ir svarīgi izkopt savu uzvedības stilu, kas palīdz izvairīties no stresa.

                   Sabalansēts uzturs mazina stresu

       Galvenais, ko cilvēks iemācās, - saprast, kādas var būt viņa nepareizās darbības sekas. Ja to apzinās, tad ir motivācija apgūt jaunas iemaņas, kur liela nozīme ir arī sabalansētam uzturam.
         Nereti stresa situācijās cilvēks sevi apzog, nelietojot vajadzīgos vitamīnus un uzturvielas. Ilgstoši paaugstinoties kortizona līmenim asinīs, var mainīties vielmaiņa, rezultātā ķermenī uzkrājas liekie tauki, īpaši vēdera rajonā. Šādās situācijās ir tieksme pēc ogļhidrātiem un taukiem. Stresa laikā vēlams pievērst uzmanību sabalansētam uzturam. Svarīgi izvairīties no ēdiena, kas apgādā organismu tikai kvantitatīvi, vairo stresu, piemēram, trekniem produktiem, cukura, kofeīna, kā ari alkohola. Labāk ēdienkartē iekļaut kvalitatīvu uzturu -augļus, ogas, dārzeņus, pilngraudu produktus, pākšaugus un liesu gaļu, medu u.c.
             Nereti stresa situācijā cilvēkam zūd ēstgriba un viņš vispār neuzņem vajadzīgos vitamīnus. Speciālisti uzsver, ka palīdzēt pārvarēt stresa situācijas, kā arī stresa profilaksē var arī multivitamīnu lietošana. B grupas vitamīni uzlabo nervu sistēmas darbību, palīdz tikt galā ar uzbudinājumu un baiļu sajūtu, stabilizē garastāvokļa maiņu. B grupas vitamīnus dabiskā formā var uzņemt, ēdot klijas, raugu, pākšaugus, pienu, riekstus, cūkgaļu, zivis, dārzeņus, augļus, aknas u.c. Svarīgi, lai organisms stresa situācijā uzņemtu daudz antioksidantu, to lomu pilda A, E, C vitamīni.      

           Palielinātas slodzes gadījumā pastiprināti jāseko, lai ar uzturu tiktu saņemtas minerālvielas - magnijs, mangāns, kalcijs, kālijs, cinks un varš u.c. Ir jāsaprot, ka arī sabalansēts uzturs ir svarīgs, lai būtu enerģija meklēt un atrast jaunu dzīves piepildījumu.
                         DER ZINĀT!
Stresa iemesli var būt ļoti dažādi. Biežākie stresa cēloņi ir:
■ neapmierinātība ar darbu, ienākumu līmeni, priekšniecību,
■ neapmierinātība ar sevi, zems pašnovērtējums,
■ neapmierinātība ar savu privāto dzīvi, nesaskaņas ģimenē,
■ neziņa, bailes par nākotni, laika trūkums, cenšanās paveikt vairākus darbus vienlaicīgi,
■ sliktas priekšnojautas, bīstamas situācijas darbavietā,
■ pārāk liela atbildība,
■ uzmanības un atzinības trūkums,
■ savstarpējo attiecību problēmas (konflikti, konkurence). *


19. augusts (2011) , Jurģis Liepnieks, www.puaro.lv

  • Par lamāšanos pie stūres


Izstāstīšu jums kādu smieklīgu gadījumu. Iespējams, tā bija svētdiena. Katrā ziņā brīvdiena. Es tajā laikā centos nodarboties ar dažādām budistu meditācijām, un man patika meditēt brīvā dabā (tā gan nav pareizākā vieta iesācējam). Es biju atradis skaistu, nomaļu vietiņu kāpās aiz Garkalnes un, kad bija laiks un garastāvoklis, devos turp. Tā arī todien. No rīta es biju palasījis kaut kādu budistu grāmatiņu un ieguvis vajadzīgo noskaņojumu. Pēc meditācijas mežā es vēl izpildīju garu elpošanas vingrinājumu kompleksu pie jūras un, braucot atpakaļ, jutos ar sevi ārkārtīgi apmierināts. Pilns iedomāta dvēseles miera, jauna spēka, enerģijas un pašapziņas. Tā nu es mierīgi stūrēju, uzpūties liels un dižens no sevi mīloša cilvēka labsajūtas,izbaudīdams Porsche 911 dzinēja debešķīgo dūkoņu un jaudu, malkoju minerālūdeni, kad pēkšņi kaut kāds sagrabējis, bet milzīgs piena vedējs nez no kurienes parādījās man priekšā tā, ka, lai izvairītos no sadursmes, biju spiests visai strauji bremzēt un vēl apliet sevi ar minerālūdeni.

Bļ... iiiidiots, fuck, na... Es lamājos pilnā balsī stiprākajiem man zināmajiem vārdiem, vismaz trīs valodās un ļoti iespējams, ka dauzīju arī stūri. Es lamājos tā, it kā tas piena vedējs būtu iekodis manam mazajam brālītim. It kā viņš būtu nejauši, bet uz visiem laikiem izdzēsis vienīgo mana visģeniālākā manuskripta failu, tā, it kā viņš būtu apēdis maizes doniņu, ar kuru manai ģimenei jāiztiek līdz Ļeņingradas blokādes beigām. Neskatoties uz to, ka viņš mani nedzirdēja, es visās detaļās izskaidroju piena vedējam, kas viņš ir, ko viņam vajadzētu sarullēt, kur iebāzt, kam viņš ir līdzīgs, no kurienes viņš cēlies, kas ir viņa radi, visa dzimta un kam viņi visi būtu jāpakļauj.

Un tad man pielēca. Es pēkšņi sapratu. Es pat nebaidītos teikt, ka tas bija apskaidrības mirklis. Varbūt ne gluži tā lielā Apskaidrība, pēc kuras atpakaļceļa vairs nav, bet vienalga spēcīgi.

Atradies budists. Meditējot viņš. Skaidrs, ka tā ir ļoti tipiska uzvedība budistiem, kas atgriežas no meditācijas, – lamāties visrupjākajā veidā uz pirmo, kas kaut ko neizdara viņiem pa prātam. Labi vēl, ka nekāpi ārā kauties. Nobijies droši vien, citādi jau būtu izkāpis. Pēkšņi bija tik acīmredzami, cik smieklīgs, nožēlojams un muļķīgs es esmu ar visām savām meditācijām un grāmatiņām. Tipisks garīguma meklētājs bez jebkādas nojēgas par to, kas ar sevi patiesībā būtu jāiesāk, lai katrs anonīms piena vedējs, katra nejēdzība uz ielas, pasaulē vai avīzē nevarētu izsist no līdzsvara un padarīt dzīvi nožēlojamu.

Tajā svētdienā, braucot aiz piena vedēja, es sapratu, ka visu mūžu var pildīt elpošanas, atslābināšanās, vizualizācijas vai vienalga kādus meditatīvus vingrinājumus, un tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, kamēr nav izdarīts darbs, kas ieriktē apziņu vismaz pamatos pareizi. Apziņu nesakārto meditācijas un vingrinājumi – vispirms ir jāizdara intelektuāls darbs. Pamatlietas ir jāsaprot ar prātu, jāizdara ar prātu. Tiec galā ar to un tad sāc interesēties par Naropas jogām.

Tātad – kā nelamāties uz citiem satiksmes dalībniekiem? Tas nav nemaz tik triviāls jautājums, jo, kā mēs visi zinām, viņi ļoti bieži to ir pelnījuši. No otras puses, skaidrs, ka, ja mūs var izsist no līdzsvara kaut kāds muļķis pie stūres, tad droši vien neveiksme mīlas vai naudas lietās mūs vienkārši iznīcinās. Ikdienas stress darbā, visa veida netaisnība visapkārt, dažādie likteņa triecieni un veiksmes mainīgā daba mūs vienkārši lēnām nobeigs, tā arī nekad nedodot iespēju padzīvot ar pilnu krūti. Tāpat kā daudzi, arī es agrāk esmu plaši lietojis dažādas stresa aizmiršanas un noņemšanas taktikas – pastaiga gar jūru, masāža, ballīte, zālīte, sports, ceļojums. Tas viss, protams, ir lieliski, bet vienlaicīgi nozīmē to, ka mēs nezinām, kā tikt galā ar savu stresu.

Tautas gudrība te slēpjas populārajā anekdotē par vīru, kurš nedzer, nepīpē, kokaīnu nelieto. Bet kā tad tu atslābinies, – viņam vaicā izbrīnījies paziņa. Es nesaspringstu, – viņš atbild.

Tajā ir grauds. Mēs nemākam nodzīvot nedēļu tā, lai pēc tās nevajadzētu ārstēties. Tad mēs kaut kā atkopjamies, lai darītu atkal visu to pašu, lamātos pie stūres, nervozētu par saviem projektiem, uztrauktos par politiku, dusmotos uz padotajiem vai priekšniekiem un, lai vispār varētu aizmigt, būtu spiesti iet pie fizio, psiho un sazin kādiem terapeitiem, no kuriem neviens parasti neiemāca galveno: kā neielaist sevī stresu, naidu, nicinājumu, pārlieku nopietno attieksmi pret sevi, citiem vārdiem – kā nelamāties pie stūres.

Es neapgalvošu, ka esmu sasniedzis kādus būtiskus rezultātus šajā jomā un man neuznāk vēlme pateikt kādu sulīgāku vārdu. No vilka par avi vienā dienā nepārvērtīsies, tomēr esmu bijis spiests veltīt uzmanību šiem jautājumiem tikai tāpēc vien, ka nav iespējams kaut cik kvalitatīvi, piemēram, vadīt priekšvēlēšanu kampaņu vai kādu citu lielu projektu, ja netiek izstrādātas zināmas apziņas kontroles jeb – kā citi teiktu – stresa menedžmenta tehnikas.

Balstoties savā nelielajā pieredzē, dažus trikus es varu ieteikt.

Vispirms domājiet pragmatiski. Tas ir, mēģiniet saskatīt to, ka dusmošanās kaitē tieši jums, nevis tam, uz kuru jūs dusmojaties. Gadījumā ar lamāšanos pie stūres tas ir pavisam labi redzams, jo piena vedējs, saprotams, nedz dzird, nedz jūt, ko jūs tur savā mašīnā vārāties. Viņš svilpodams dzīvo tālāk, tas esat jūs, kuram rīts ir izbojāts. Tas esat jūs, kura prāts un ķermenis tiek piesārņots ar lepnības, neiecietības un paštaisnuma indēm.

Un pat ja viņš dzirdētu? Pat ja jums izdotos viņu pazemot? Vai, pragmatiski domājot, tas, ka jūs nodarāt pāri sev, ir kompensējams ar to, ka jūs izdarāt gauži arī kādam citam?

Es zinu cilvēkus, kuri uzskata, ka lamāšanās, tostarp pie stūres, ir pedagoģisks pasākums. Viņi domā, ka lamājoties, signalizējot un rādot dažādas zīmes, viņi palīdz mazāk attīstītajām būtnēm iemācīties līgani un pieklājīgi braukt.

Tāpat sabiedriskā dzīvē un publiskās diskusijās netrūkst cilvēku, kas domā, ka oponentu apsaukāšana un apņirgšana ir veids, kā ietekmēt valsts attīstību. (Es noteikti ik pa brīdim esmu viens no viņiem.) Ir arī cilvēki, kuri ar tādiem pašiem argumentiem kliedz uz saviem bērniem un saka, ka citādi bērni nesaprot.

Var jau būt, ka, stipri uz kādu sakliedzot, jūs tiešām varat panākt, ka viņš jūs atcerēsies līdz kapa malai, bet vai tiešām jums to vajag? Es tam neticu. Es domāju, ka šie kliedzēji kaitē gan sev saskaņā ar pragmatisma argumentu, gan atražo savu neiecietību savos bērnos, tajos, kas sēž viņiem blakus mašīnās, vai tajos, kas seko viņu politikai, un, pragmatiski domājot, tikai pasliktina savu un visu pārējo dzīvo būtņu stāvokli.
Pragmatisma arguments noteikti ir viens no veidiem, kā mēģināt ietekmēt savu apziņu, taču tajā ir jāiedzīvojas, jāpadara par savu, un tas prasa mazliet mērķtiecīgas piepūles.

Lai nu kā, ja jums izdodas ar šādu vai citādiem intelektuāliem argumentiem motivēt sevi tam, lai mainītos, nākošais solis varētu būt trenēšanās.
Nu labi, viņš ir idiots, nu labi, viņš ir vairāk nekā idiots, viņš ir nelietis, maita, dzīvnieks, labi, viss skaidrs, aizmirstam. Ejam tālāk. Es nezinu, vai tieši šādi piedošanu saprot kristīgajā un budisma tradīcijā, pieņemu, ka ne, bet vienalga tas var palīdzēt. Aprindās, kurās es apgrozījos, agrāk populārs bija teiciens: „Es visu piedodu, bet uzvārdus gan pierakstu.” Nav pareizi. Ar laiku to uzvārdu un atlikto vendetu tik daudz sakrājas, ka vairs uz ielas nav iespējams iziet. Visa galva un pasaule pilna ar pāridarītājiem.

Kamēr tu pie sevis cepies, piena vedējs jau spaida bufetnieces apaļumus.

Protams, es, tāpat kā daudzi, arī varu sadusmoties. Jā, tas mani aizskāra, jā, man tas nav pieņemams, jā, man liekas, ka es zinu labāk, jā, man ir nepatīkami – nu i labi, dariet, kā jūs gribat. Es vienmēr varu atrast kādu vietiņu, kurā mūsu ceļi nekrustosies. Es varu nedomāt par to, neturēt ļaunu. Nu jau es vairumā gadījumā varu aizmirst zibenīgi. Es varu pat nereti sadarboties ar cilvēkiem, kas kādreiz manī ir iesviluši dusmas vai vilšanos. Labi, mēs nebūsim tieši draugi un tajā vienmēr būs kaut kāda piesardzība, bet mēs jau daudz labāk pazīsim viens otru un varēsim izveidot visai stabilu sadarbību un reizēm mēs patiesi kļūstam par draugiem.

Ja jūs darbojaties politikā, tad jums ir brīnišķīgā iespēja sīki iepazīt visplašāko cilvēcisko nekrietnību spektru. Citur jau arī ienīst tikai tāpēc, lai piešķirtu savai bezjēdzīgai dzīvei jēgu, citur jau arī melo, lai izliktos labāki, citur jau arī mēs satiekam skaudību, nenovīdību, lepnību, taču politikā pat vairāk nekā naudas pasaulē jūs sastopaties ar visu šo preteklību koncentrātu.

Jūs nodod tie, kurus jūs saucāt par saviem draugiem. Tie, kas no jums ņēma naudu, pāriet pār ielu un ņem naudu no jūsu ienaidniekiem. Tie,kas zvērēja uzticību līdz mūža galam, sabīstas no čaboņas krūmos un savus zvērestus netur.

Skolā sistie, saņemot kaut mazumiņu varas, cenšas atriebties pasaulei par visām ciešanām un neveiksmēm, ko dzīvē piedzīvojuši, un nedod Dievs gadīties viņiem pa ķērienam. Gļēvie un vājie demonstrē īpašu dzīvnieciskumu. Tad vēl tie, kuri nekad nav nepareizā pusē, tie, kuri vienmēr paspēj pieslieties stiprākajam un norobežoties no nežēlastībā kritušā.

Varētu vaicāt – vai patiesi visu šo cilvēcisko neglīteņu dārzu ir iespējams mīlēt?
Padomāsim pragmatiski.

Tie nesimpātiskie cilvēki  ir bezcerīgi saindēti ar muļķību, lepnumu un skaudību. Gaidīt, ka viņi neuzvedīsies kā lopi, nav nekāda pamata. Jūs viegli varat aiztaupīt sev vilšanās rūgtumu. Un arī dusmoties uz viņiem nav vērts – viņi rīkojas tieši tā, kā tas no viņiem arī ir gaidāms. Ja jūs nevarat aizmirst par viņiem, tad veltiet viņiem mazliet līdzjūtības, redzot, ka viņi paši dara sev pāri, bojājot savu dzīvi un veselību un nekad neesot laimīgi. Galu galā kaut kādā nozīmē viņi nav vainīgi pie tā, kādi viņi ir. Vismaz kaut kādā daļā viņi nav vainīgi, tāpat kā mēs neesam vainīgi pie tā, kādi esam mēs. Savukārt tajā daļā, kurā viņiem jāuzņemas atbildība par savām domām un darbiem, viņi ir tik pat vainīgi kā mēs par to, ka arī mums ir trūkumi. Būsim iecietīgāki. Varbūt kādreiz arī mums kāds iedos padzerties, bet pat ja ne, vismaz nesabojāsim sev šo dienu. Elementāra pragmatika.

Ļoti dabiska ir vēl kāda kļūda, proti, būt par spoguli kāda cita emocijām – viņš, bļauj, jūs ar’, viņš lamājās, jūs pretī. Visi baidās, mēs arī baidāmies, pat vēl nezinot, no kā jābaidās. Visi ir sajūsmā, mēs arī jūtamies pacilāti. Izvairīties no tā nav viegli, jo apkārt esošās emocijas parasti viegli iespiežas mūsos, un tomēr tas ir iespējams, tiklīdz jūs tam pievēršat uzmanību. Ir daudzas situācijas, kurās izšķiroši svarīga ir spēja nevis sekot citu cilvēku emocijām, bet vadīt tās. Šķiet visai acīmredzami, ka augsto sasniegumu pasaulē, jebkurā sfērā, vai tas būtu sports, mūzika, politika vai bizness, katru veiksmīgu cilvēku raksturo tieši spēja kontrolēt apkārtējo emocionālo pasauli. Neatspoguļot savu kritiķu dusmas un nesadomāties, sastopoties ar uzslavu vai panākumiem. Neatbildēt uz skaudību ar nicinājumu, uz nelietību ar nelietību. Iedvest mieru satrauktajā, iepriecināt noskumušo, motivēt pagurušo, radīt cerības, iedvest bailes.

Sabiedrība strukturējas ap cilvēkiem, kas rada emocionālas komforta un atkarības ķēdes. Tās var būt nelielas un bieži noturīgas kā ģimenē vai draugu lokā, un tās var būt gigantiskas kā politikā vai lielo zīmolu dzīvē. Tieši šīs ķēdes nosaka uzņēmumu un indivīdu panākumus, mārketinga efektivitāti, politiskos procesus, ikdienas komfortu. Tikko šīs ķēdes sabrūk, izzūd arī šo ķēžu materiālie ekvivalenti.

Izjūk ģimenes un draudzības, noriet politiskie līderi, no veikalu plauktiem pazūd attiecīgās preces, no preses hronikām – zvaigznes. Tieši tā tas notiek, nevis otrādi. Iemācīties nebūt par izgāztuvi katra garāmgājēja, katra skauģa, kritiķa un gudrinieka negatīvajām emocijām, neielipt glaimotāju medū, iemācīties atrast savu vietu emocionālās barības ķēdē, es domāju, ir ļoti būtiski, domājot par savas dzīves kvalitāti. Ērti ir tas, ka katru rītu, braucot uz darbu, jūs varat pārbaudīt, cik tālu jūs esat tikuši.

Raksts pārpublicēts no žurnāla "KLUBS"*