Sadarbība: 
 
Vieta, kur apspriesties
par veģetatīvo distoniju:

  http://vdist.join.lv/f/
               


www.psihoterapeitesprakse.lv
psihoterapeite Aiga Abožina


www.lailasprakse.lv
Lailas Kalniņas privātprakse




 

Veģetatīvā distonija



  • Veģetatīvā distonija - 21. gadsimta labirints

 

Kas ir veģetatīvā distonija, par kuru arvien biežām dzird stāstām populārus mūziķus? Patiesās Dzīves pagājušajā numurā varējām lasīt par Renāra Kaupera pieredzi ar šo slimību - un viņš jau nav vienīgais. Vai tiešām veģetatīvā distonija ir ģēniju slimība, kā to mēdz dēvēt? Daži speciālisti to sauc nevis par slimību, bet gan par ķermeņa stāvokli. Ļoti mokošu un destruktīvu stāvokli. Tas var piemeklēt jebkuru no mums.

Ieva Raiskuma, "Patiesā Dzīve" Nr.21

 „Par to es domāšu rīt...”

 Mēdz teikt, ka katram gadsimtam ir sava TOP slimība. Ja 20. gadsimta ļaunais jaunums bija AIDS, tad 21. gadsimta sākuma sliktais vārds ir veģetatīvā distonija. Sliktais vārds tāpēc, ka tas, kā jau viss šķietami neizprotamais, var likties biedējošs un gandrīz vai apkaunojošs. Labā ziņa – veģetatīvā distonija nav vīrusveidīga saslimšana, ko var iegūt, saskaroties ar asinīm vai spermu. Veģetatīvo distoniju var iegūt tikai un vienīgi saskarē ar sevi, ar to nevar aplipināties, lai gan – to var mantot.

Veģetatīvā distonija ir nervu sistēmas saslimšana. Vienkārši izsakoties, veģetatīvā nervu sistēma nodrošina saikni starp cilvēka dvēseli un ķermeni. Mūsu ķermenis ir vienota sistēma, un jebkura emocija, jebkurš pārdzīvojums vai emocionāls satricinājums rod atbalsi mūsu ķermenī – arī tad, kad to neapzināmies. Cilvēka organisms ir sistēma, kuru ir ļoti grūti izsist no līdzsvara - bet tajā pašā laikā ikviens stress, katrs emocionāls pārdzīvojums mēģina šo līdzsvaru izjaukt.

Veģetatīvo nervu sistēmu varētu salīdzināt ar menedžeri: tā vada mūsu emociju un ķermeņa funkciju sadarbību. Ne velti cilvēkam ir dota apziņa un zemapziņa. Ko mēs darām ar lietām, kas nav patīkamas, kas traucē, kas uztrauc un par kurām negribas domāt? Ko mēs darām tad, kad pārstrādājamies – vēl aiz robežas, kad organisms šad un tad diskrēti liek manīt, ka nu jau tā kā par traku? Pareizi – visas domas, šaubas un ne pārāk labās ķermeniskās sajūtas nobāžam kaut kur domu pagrabā, aiznesam uz bēniņiem, iestūķējam skapja dziļākajā stūrī... Kā tādas skārletas nolemjam par visu domāt rīt... Vārdu sakot, nobāžam savas emocijas zemapziņā. Un reizēm pat izdodas par tām šķietamai aizmirst. Bet – zemapziņa, tāpat kā pagrabs vai skapis, jau nav nekāda atkritumu kaste vai bezizmēra noliktava! Kad veģetatīvā nervu sistēma – šīs sistēmas menedžeris - redz, ka zemapziņas skapjos tiek sabāzts par daudz, viņš saka: „Ei, kas jums tur notiek? Par daudz! Ņemiet šito visu atpakaļ un lieciet, kur gribat!” Un tad emociju un stresa krava nāk atpakaļ – kas organismā vājākais departaments, tas arī to uzņem: sirds, kuņģis, galva... Sākas panikas lēkmes, elpas trūkums, nelabuma viļņi, neizskaidrojamas sāpes, nekontrolējamas bailes, nepārejoša trauksmes sajūta... Citiem vārdiem sakot, veģetatīvā distonija visā tās baisajā krāšņumā. Tās izpausmes ir visdažādākās – sākot ar bailēm no slēgtām vai pārāk atklātām telpām, no bailēm lidot, iziet ārpus mājas, beidzot ar dažādu orgānu sāpēm un izmisīgā bailēm no nāves.

Ir gadījumi, kad distonijas iemesli ir arī neiroloģiskas saslimšanas, somatiskas slimības, piemēram, vairogdziedzera disfunkcija, virsnieru dziedzera pataloģija un citas saslimšanas. Reizēm veģetatīvās distonijas iemesls var būt arī neārstētas psihiskas saslimšanas, piemēram, depresija, kā arī iedzimtība. Taču visbiežāk veģetatīvās distonijas iemesli ir tieši psiholoģiski – ilgstošs stress un nervu pārslodze.

 Kad pietrūkst līdzsvara

 Psiholoģe un geštaltterapeite Ilze Pastare uzskata, ka veģetatīvās distonijas iemesls ir līdzsvara trūkums organismā. Tiek izjaukts līdzsvars starp emocionālo un fizsiko pašsajūtu – starp prātu un ķermeni.  Jo vairāk esam atrauti no dabas un visa dabiskā, jo grūtāk šo līdzsvaru saglabāt – ne velti to sauc par 21. gadsimta slimību. Ilze Pastare raksturo situāciju skaudri, bet ļoti skaidri: „Tu dzīvo, skrien, darbs, darbs, darbs, attiecību nekādu, hobiju nekādu, vieni vienīgi pienākumi – līdzsvara nav! Protams, katrs jau kaut ko mēģina darīt, jo tas, ka kaut kas nav kārtībā šādā situācijā, ir viarāk vai mazāk skaidrs. Daļa cilvēku, kas ir jūtīgāki, emocionāli par citiem, vienkārši netiek galā ar šo situāciju, ar šo labirintu, kurā paši iemaldījušies. Viņiem arī pastāv lielākais risks saslimt ar veģetatīvo distoniju. Un, jo dziļāk tu esi iegājis labirintā, jo grūtāk ir atrast ceļu atpakaļ.”

Lielākajai daļai cilvēku gan ir grūti atzīt, ka viņi ar kaut ko netiek galā – mums taču jābūt stipriem, visu varošiem, pozitīviem, konkurētspējīgiem... Un tā – 24 stundas diennaktī.  Ilze Pastare novērojusi, ka emocionāli jūtīgi cilvēki, kas sevi pārslogo, ar 24 stundām vairs nerēķinās. Vairs nav pat tā, ka cilvēki vēlas, lai diennaktī būtu 25 stundas. Tagad daudzu maldīgi iedomājas, ka 24 stundu vietā jāizpilda 40 stundu norma! Tieši tā sadeg daudzi mākslinieki – jo sasniegtais, publika un jauni izaicinājumi prasa ieguldīt arvien vairāk, vairāk, vairāk, bet laika un spēka domāt par sevi un atpūsties paliek mazāk, mazāk, mazāk... nemaz.

Jogas skolotāja Tija Kazāka novērojusi, ka veģetatīvajai distonijai ļoti patīk viss, kas saistīts ar stereotipiem – tā burtiski barojas no tiem. Tija Kazāka saka: „Cilvēkam ir vērts sev pajautāt, vai viņš gadījumā nemēģina sevi ielikt kaut kādos stereotipu rāmjos, vai nemēģina sasniegt kaut kādu iedomātus standartus. Ja cilvēks grib visu, visu perfekti izdarīt – nervu sabrukums ir tuvu. Ir tik daudz stereotipu un priekšstatu, kas pēc programmas jāizdara vīrietim, kas – sievietei. Ja cilvēks tam visam notic, viņam taču vienkārši jāsajūk prātā!”

Tija Kazāka savā ilggadīgajā jogas skolotājas praksē pārliecinājusies, cik daudzi no mums dzīvo stereotipos par pareizo un nepareizo, labi un slikto, atbilstošo u un neatbilstošo. „Man bieži saka – bet kā tad es tā, man bail dzīvot tā, kā vēlos. Nu, bet kas tad svarīgāk: tas, ko pat tevi saka un domā, vai arī iespēja dzīvot veselam, priecīgam un laimīgam?”

Ir jāspēj būt pietiekami drosmīgam, uzskata Tija. iespējams, sākumā tas var likties biedējoši. Bet pēc laika izrādīsies, ka tas ir ļoti dziedinoši.

Veģetatīvo nervu sistēmu traumē pretpoli – kad bieži ir vai nu ļoti slikti vai ļoti labi un kad šīs sajūtas nepārtraukti mainās. Tipisks piemērs te ir attiecību problēmas – kad sastrīdamies, iestājas pasaules gals, kad salabstam – eiforija, tad seko nākamais kritums... Tādā veidā veģetatīvā nervu sistēma, kā saka Tija Kazāka, tiek izļurināta un kļūst vēl vājāka. Jūtīgākiem cilvēkiem, ilgstoši piedzīvojot emocionālus kāpumus un kritumus, veģetatīvā distonija diemžēl ir tikpat kā neizbēgama. Jebkurā gadījumā – tas, ka organisms kaut kā reaģēs un emociju temperatūras lēkāšanu, ir pilnīgi droši.

Veidi, kā organisms liek par sevi manīt, reaģējot uz stresu un emocionālu pārslodzi, ir dažādi – dažus pilnīgi nesagatavotus pārsteidz panikas lēkme lielveikalā, dažiem liekas, ka piemeklējusi sirdslēkme, citus pārņem nepārejoša trauksmes sajūta un neskaidras ļaunas priekšnojautas... Viens no populārākajiem veģetatīvās distonijas vēstnešiem ir elpas trūkums, kas rada stindzinošas nāves bailes un paralizē domāšanu un rīcībspēju.

 Briesmīga pieredze: ķermenis aiziet pa pieskari

 Jogas skolotāja Tija Kazāka veģetatīvo distoniju ir pieredzējusi pati uz savas ādas – līdz pat ķermeņa paralīzei un psihiatra apmeklējumam. „Ja skatos atpakaļ uz savu pieredzi, tad veģetatīvās distonijas pamats ir jūtīgums. Cilvēks jau piedzimst jūtīgs, bet daži ir īpaši jūtīgi. Protams, tādas vairāk sievietes – bet ir arī ļoti jūtīgi vīrieši.

To, ka esmu pārjūtīga, sapratu jau bērnībā. Uz visu reaģēju ļoti saasināti,  un dažkārt man bija sajūta, ka es klausos nevis ko cilvēki man saka, bet klausos, ko viņi domā.

Pusaudža gadi bija ļoti ekstremāli – man bija bail no cilvēkiem. Ar kādu kontaktēties – tās bija mokas, tas radīja šausmīgu trauksmi. Deviņpadsmit gadu vecumā aizbraucu strādāt uz Vāciju, likās kļūs vieglāk. Nekā – viss aizgāja pēc pilnas programmas: šausmīgas panikas lēkmes, nenormālas bailes no cilvēkiem, nespēja iziet no mājas.

Un tu nesaproti, kas notiek – skaidrs tikai tas, ka nevar padzīvot! Vēl tagad, ja esmu pārstrādājusies, man var uznākt trauksmes sajūta, ieejot lielveikalā. Bet tagad es zinu, kas tas ir, pazīstu pazīmes un varu attiecīgi reaģēt. Bet, kad cilvēkam sākas šīs panikas lēkmes, viņš jau nesaprot, kas ar viņu notiek – tas ir šausminoši.

Un tad sākas tas, ko sauc par destruktīvo relaksāciju – dažādi destruktīvi mēģinājumi atbrīvoties, piemēram, nenormālās devās dzert alkoholu, lai kaut kā noslāpētu trauksmi un neko nejustu. Cits veids – kad trauksme sakāpinās, cilvēks ļoti daudz ēd, mēģinot to kā mazināt. Cilvēkiem, kuriem distonija ir dziļā stadijā, dzīve kļūst par pilnīgu murgu, un ir cilvēki, kuri tiešām pārstāj iziet no mājas neizprotamu baiļu dēļ. Personīgi  mans fināls bija tāds, ka man paralizējās ķermenis – kļuva nekustīga mugura. Un tagad es zinu, ka tas ir dabiski:  emocijas atspoguļojas fiziskajā ķermenī – bez variantiem. Nav tā, ka tu emocionāli kaut ko jūti, bet ķermenis uz to nereaģēs, tas nav iespējams. Ja cilvēks kaut ko stipri jūt, viņa ķermeņa šūnas maina uzvedību – tas ir zinātniski pierādīts. Veģetatīvā distonija tevi noved līdz brīdim, kad tu vairs nevari nemeklēt atbildes tam, kas ar tevi notiek un tu vairs nevari nereaģēt. Jo veģetatīvās distonijas fināls ir tāds, ka ne tikai nepatīkamas emocionālas un fizioloģiskas sajūtas – tavs fiziskais ķermenis vienkārši aiziet pa pieskari.”

Ko darīt?

Ko darīt, kad parādās veģetatīvās distonijas pirmās pazīmes – neizskaidrojams sāpes, bailes, trauksme, svīšana un tamlīdzīgi? Šajā jautājumā visdažādāko veidu speciālisti, lasi, ko gribi, jautā, kam gribi, ir vienoti: ir jāreaģē un jāmeklē palīdzība. Kā saka Ilze Pastare: „Ceļi ir dažādi, bet mērķis ir viens; dziedināt savu dvēseli, savu dzīvi.”

Skaidrs ir viens: veģetatīvā distonija pati no sevis nepāries, neārstēta tā kļūs tikai dziļāka un simptomi – arvien traucējošāki.

Parasti veģetatīvās distonijas slimnieki par savu diagnozi sākumā neaizdomājas – viņi dodas pie ģimenes ārsta vai kāda cita speciālista ar specifiskām sūdzībām par sāpēm, sirsdkauvēm, reiboņiem, nelabumu... Un tas ir pareizi, jo izmeklēšana ir nepieciešama. Taču veģetatīvās distonijas gadījumā izmeklējumi parasti liecina, ka ar cilvēka fizisko veselību viss ir kārtībā. Nav jākautrējas izskatīties kā simulantam! Izviens ārsts zina: veģetatīvās distonijas gadījumā slimnieks tiešām jūt to, par ko sūdzas. Viņam tiešām sāp sirds vai kuņģis, viņam tiešām trūkst elpas, viņam patiešām ir slikti. Tikai – vaina meklējama nevis konkrētās orgānu sistēmās, bet to sadarbībā ar prātu un emocijām, respektīvi, veģetatīvajā nervu sistēma.

Lai sāktu ārstēšanos, cilvēkam pašam jāizlemj, ko viņš vēlas darīt un kam uzticas. Viens no pārbaudītiem veidiem – regulāras vizītes pie psihoterapeita, lai kopā meklētu iemeslus un risinājumus psihosomatiskajā līmenī. Ja cilvēks kopā ar psihoterapeitu iemācās izanalizēt sevi, savu sajūtu cēloņus, ir daudz vieglāk izprast savas sajūtas un, tuvojoties kārtējai trauksmes lēkmei, pareizi reaģēt.

Tija Kazāka savu ceļu, kā sadzīvot ar veģetatīvo distoniju atrada jogā un tagad pati ir pieprasīta jogas skolotāja. Dažādos izziņu avotos par veģetatīvo distoniju joga un kustības vispār tiek minētas kā viens no svarīgākajiem noteikumiem šīs slimības ārstēšanā. Tija Kazāka par jogas labvēlīgo un dziedinošo ietekmi uz veģetatīvās distonijas skartiem cilvēkiem savās jogas klasēs pārliecinās ik dienas. „Caur jogu paveras cits skats uz dzīvi. Cilvēki pa īstam iemīl sevi. Ja cilvēks regulāri iet uz jogu, jogas tehnikas cilvēku atved atpakaļ pie sevis. Tāda sajūta, ka tu nonāc mājās. Ja ar jogu nodarbojas regulāri, tad šo māju sajūtu var iemācīties atjaunot ikdienā, arī  tad, kad tuvojas panikas lēkmes.”  Protams, joga nav vienīgā metode. Tija uzsver: „Cilvēkam jāmēģina tikt iekšā pie sevis – no ārpuses to neviens nevar izdarīt. Psihoterapija, joga un citas metodes patiesībā dara vienu un to pašu: palīdz cilvēkam sākt sevi izprast un nokļūt pie sava „es”.”

Cilvēkiem ar veģetatīvās distonijas traucējumiem ļoti nepieciešama atpūta. Kā saka Tija Kazāka – nav svarīgāka pienākuma, kā atpūsties. Pilnvērtīga atpūta, daudz miega, daudz kustību, elpošanas vingrinājumi, pastaigas svaigā gaisā, klusums, dabas klātbūtne, – veģetatīvās distonijas slimniekam šīs simtkārt dzirdētās pamācības ir vienkārši obligātā programma. Vēl ļoti svarīgi ir iemācīties noņemt roku no pasaules pulsa. Tija iesaka uz dienu izslēgt telefonu, datoru – un nākamajā dienā ikviens varēs pārliecināties, ka pasaule tāpēc nav sagruvusi... Ir svarīgi iemācīties neielaist sevī nevajadzīgu informāciju.

„Vissvarīgākais ir iemīlēt sevi – nekas cits tā nepalīdz,” uzsver Tija Kazāka. „Tas ir svarīgākais, kas cilvēkam jāiemācās. Jo dzīves centrs nav ne bērns, ne vīrs, ne darbs – centrs ir katrā no mums. Lai kas arī notiktu, atkārto pie sevis – centrs ir manī, miers ir manī, viss ir manī. Es pie sevis esmu mājās. Drošībā.”

 Uztvert jūtīgumu kā dāvanu

 Saslimstot ar jebkuru slimību, viens no galvenajiem jautājumiem ir: kad es izveseļošos?  Vai no veģetatīvās distonijas ir iespējams izārstēties? Tija Kazāka saka: „Kad man jautā, vai iespējams no veģetatīvās distonijas tikt vaļā, es parasti saku, ka nemaz nevajag mēģināt tikt vaļā. To jau var uztvert arī kā dāvanu! Ļoti jūtīgi cilvēki ne tikai cieš vairāk kā citi, bet arī saņem vairāk nekā citi: redz to, ko citi neredz, dabu vairāk sajūt, mīlestība lielāka... Bieži cilvēki domā, ka no jūtīguma jākaunas. Bet mana atbilde ir tāda: savs jūtīgums ir jāiemīl un ar to jāiemācās kopā dzīvot. Bet, ja tas jūtīgums dažādu iemeslu dēļ kļuvis par veģetatīvo distoniju, noteikti jārīkojas, lai arī ar to iemācītos sadzīvot. Jo, neliekoties par to zinis, dzīvot nav iespējams.”

Veģetatīvā distonija ir kā signāllampiņa – kas nav kārtībā. Jo laicīgāk mēs reaģējam uz signāllampiņas mirgošanu, jo ātrāk iespējams palīdzēt. Pēc psihoterapeitu pieredzes, ja veģetatīvā distonija nav ielaista  un cilvēks laicīgi meklē palīdzību, ar psihoterapeita palīdzību to iespējams izprast un savaldīt dažu mēnešu laikā. Ja kaite ir ielaista, jo ilgāk grūtāk no tā samudžinātā labirinta tikt ārā...

Geštallterapeite un psihoterapeite Ilze Pastare uzskata, ka veģetatīvā distonija nav nolemtība vai spitālība. Drīzāk veģetatīvajai distonijai jāpasaka paldies, jo tā piespiež apstāties un padomāt: kas īsti notiek manā dzīvē? Kas notiek ar manu ķermeni? Ko es daru nepareizi? Reizēm Ilze tā arī jautā cilvēkiem, kas atnāk pie viņas ar veģetatīvās distonijas problēmām: „Kā tu tā dzīvo, ka ar tevi šitas notiek?”

Ilze iesaka šādu vingrinājumu – nevis slēpties, bet parunāt ar savu veģetatīvo distoniju aci pret aci. Ko tu dari manā dzīvē? No kā tu mani mēģini brīdināt? Ko tu gribi man pateikt?

Ja veģetatīvajai distonijai tikai vienreiz tiktu dota balss, tad, iespējams, pirmā un galvenā lieta, ko tā teikt, būtu: STOP. Apstājies, tu dari sev pāri! Patiesībā veģetatīvajai distonijai nemaz nevajag balsi: ar cilvēka paša ķermeņa palīdzību tā runā tik skaidri un skaļi, ka nav iespējams nesadzirdēt. Un labi, ka tā – ļoti iespējams, ka veģetatīvā distonija mums dota kā tāds buferis, lai mēs nesadegtu kā tādi ikari savā mūžīgajā lidojumā.



  • Mīklainā veģetatīvā distonija

 

Žurnāls UNA; Teksts: Solvita Velde; Konsultē: psihoterapeite un psihiatre Lada Stoligvo

„Likās, ka nevaru nofokusēt skatienu. Reiba galva, apkārtējā bilde viļņojās. Pēc pāris dienām šai sajūtai pievienojās slikta dūša, sāpēja galva un trīcēja rokas. Nesapratu, kas ar mani notiek.”

Ilgstošs stress, neapmierinātība ar dzīvi, nepatika pret savu darbu un daudzi citi faktori, kas mūs nomāc ikdienā, var izraisīt vienu no mīklainākajām un šobrīd populārākajām kaitēm – veģetatīvo distoniju. Kas tā īsti ir, un kā pret to cīnīties?

Kas ir veģetatīvā nervu sistēma?

Veģetatīvā nervu sistēma nodrošina visu mūsu iekšējo orgānu darbību, psihes un ķermeņa mijiedarbību. Tā sastāv no divām daļām – simpātiskās un parasimpātiskās daļas. Simpātiskā nodrošina mūsu organismam spriedzi, kas nepieciešama cīņai vai bēgšanai (tādi ir uzvedības varianti stresa situācijā), savukārt parasimpātiskā atbild par mūsu atpūtu, mieru un gremošanu. Kad abas puses darbojas līdzsvarā, tad cilvēks jūtas labi, bet, kad līdzsvars ilgstoši zaudēts, tad tālu nav arī no slimības, ko sauc par veģetatīvo distoniju jeb somatoformu veģetatīvu disfunkciju.Saspringtas attiecības mīlas trijstūrī

Ar situācijām, kas var izraisīt veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus, mēs saskaramies ik uz soļa. Lai labāk izprastu situāciju, psihoterapeite Lada Stoligvo piedāvā aplūkot kādu mīlas trijstūri, kurā iesaistīts vīrietis un divas sievietes. Visi trīs dalībnieki jūtas, maigi izsakoties, draņķīgi. Ja sieva nezina, ka viņai parādījusies sāncense, viņa tik un tā neapzināti jūt, ka kaut kas attiecībās mainās. Viņai var sākties neizskaidrojami galvas reiboņi, sāpes, sirdsklauves, nomāktība, traucēts miegs. Arī vīrietis, kurš it kā ir situācijas noteicējs, nejūtas labi – tad, kad vīrietis dažādu iemeslu dēļ nevar izvēlēties starp divām sievietēm, viņā kūsā neapmierinātība un dusmas. Sievas priekšā viņš jūtas vainīgs, un nevienam nepatīk justies vainīgam, tāpēc rodas dusmas. Noteikti ir iemesli, kāpēc viņš paliek savā ģimenē – pieķeršanās, kaut vairs nav kaisles, var būt pienākuma izjūta. Jūtas noteikti ir pretrunīgas. Cilvēks nevar izšķirties un mokās. Tas rada spriedzi. Spriedze ir ne tikai psihoemocionāla, pēc kāda laika tā kļūst fiziska. Ja cilvēks situāciju nevar atrisināt, nevar to izrunāt, viņš ir spiests jūtas apslāpēt un izstumt. Sākas primitīvi aizsargmehānismi, ko sauc par intelektualizēšanu vai racionalizēšanu – cilvēks sāk stāstīt, ka visa pasaule tā dzīvo. Bet to stāsta prāts, emociju līmenī nekas nemainās. Un, iespējams, šim vīrietim, kurš pastāvīgi dzīvo spriedzē, var sākties veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. Bet ir arī trešā iesaistītā puse – mīļākā, kurai arī ir jūtas pret vīrieti. Viņa tic, ka vīrietis viņu mīl un izšķirsies ar briesmīgo, norakstāmo sievieti, kā parasti vīri raksturo savas sievas. Tā nu viņa tic savai nākotnes laimei, bet laimes nav, tāpēc mīļākā izjūt spriedzi. Sākumā pret vīrieti viņa jūt mīļumu un kaisli, pēc tam var rasties dusmas, jo situācija ilgu laiku netiek atrisināta. Viņa jūtas emocionāli neapmierināta, un, ja sieviete nevar šo situāciju atrisināt, tad veģetatīvā nervu sistēma, būdama pastiprinātā sasprindzinājumā, liek par sevi manīt. Jebkurai no mīlas trijstūrī iesaistītajām pusēm var attīstīties veģetatīvā distonija. Tas atkarīgs no daudziem gan iedzimtiem, gan dzīves laikā piedzīvotiem faktoriem, no stresa izturības un prasmes tikt galā ar sarežģītām situācijām.

Organismu neapmānīsi

Kā atpazīt veģetatīvo distoniju? Šai kaitei ir virkne ļoti nepatīkamu simptomu – sirdsklauves, sirds ritma traucējumi, žņaudzoša sajūta sirds apvidū, asinsspiediena svārstības, elpas trūkums, galvas reiboņi, nelabums, caureja un citi traucējumi, kas rada diskomfortu. Dažkārt cilvēkiem liekas, ka viņi tūlīt nomirs, bet ārste uzsver, ka neviens no šiem simptomiem nav dzīvībai bīstams, kaut arī ikviens no tiem ir ārkārtīgi nepatīkams. Interesanti, ka brīdī, kad cilvēks ar šādām sūdzībām nonāk pie ārsta un tiek veikti visi iespējamie izmeklējumi, netiek atrasta neviena objektīva veselības problēma. Proti, cilvēka fiziskais ķermenis funkcionē ideāli. Šādās reizēs tiek uzstādīta diagnoze – veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīva disfunkcija. Ārste uzsver, ka šī kaite ir ļoti nopietna – tas, ka fiziski cilvēkam nekas nekaiš, vēl nenozīmē, ka viņa ikdienas komforts nav apdraudēts. Dažkārt ar veģetatīvo distoniju sirgstošie kļūst darbnespējīgi, tāpat cieš viņu attiecības ar tuviniekiem. Ir reizes, kad apkārtējie iesaka vienkārši pārvarēt savas negatīvās emocijas, jo cilvēkam taču nekas nekaiš. Bet pat tad, ja ir iespējams pārvarēt emociju psiholoģisko pusi, organismu uzvarēt un apmānīt nav iespējams. Apvaldot emocijas, cilvēks apspiež vienīgi savus pārdzīvojumus, bet viss emociju spēks pāriet uz organismu. Tad izceļas “veģetatīvā vētra”, veģetatīvā nervu sistēma sašķobās un nemitīgi par sevi atgādina. Kā būtu pareizāk rīkoties? Izgāzt emocijas? Drīzāk prātīgāk būtu neļaut sev tās piedzīvot, ja vien tas ir iespējams. Emociju savaldīšana ir ļoti kaitīga organismam. Tas pretojas, no tā organismam kļūst tikai sliktāk. Var mēģināt sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā, bet, ja emocijas ir sākušas darboties, vairs nav iespējams apturēt veģetatīvās reakcijas.

Katram savs starta komplekts

Veģetatīvā distonija var izpausties divējādi:

·         lēkmjveidā, kad kādu laiku cilvēks jūtas labi, bet tad pēkšņi uznāk lēkme, ko parasti izraisa kāds ārējs faktors, piemēram, atrašanās pārpildītā un smacīgā sabiedriskajā transportā, kas cilvēkam ir nepatīkama. Šādas lēkmes parasti ir intensīvas un nav ilgstošas;

·         epizodiski, kad diskomfortu izsauc paša cilvēka uzmanība, kas pievērsta savam veselības stāvoklim. Proti, cilvēks sāk domāt, kā viņam ar veselību, interesēties, vai viņam nekļūst slikti, un tad uzreiz sākas atbilstošas veģetatīvas reakcijas – tādas domas provocē dažādus nespēka simptomus. Šādos gadījumos lēkmju intensitāte ir mazāka, bet ilgstošāka.

Veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus var izsaukt dažādi iemesli.

·         Neiroloģisku saslimšanu gadījumos var parādīties tā saucamais veģetatīvās nepietiekamības sindroms. Šādos gadījumos veģetatīvo traucējumu rašanās (sirdsklauves, arteriālā spiediena svārstības, galvas reiboņi, svīšana u. c. simptomi) ir saistīti ar tādām slimībām kā smagas infekcijas, piemēram, gripa, galvas smadzeņu traumas.

·         Reizēm veģetatīvo traucējumu cēlonis ir citas somatiskas slimības, piemēram, vairogdziedzera disfunkcija, virsnieru dziedzera pataloģija un citas endokrīnās saslimšanas. Patiesībā ikviena smaga slimība, kas novājina organismu, var novest pie veģetatīviem traucējumiem.

·         Veģetatīvu traucējumu cēlonis var būt arī psihiska saslimšana, piemēram, depresija. Psihoterapeiti to sauc par depresiju ar veģetatīvu masku, kad depresija slēpjas aiz veģetatīvās distonijas simptomiem.

·         Veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus ietekmē arī iedzimtība. Mēs šajā pasaulē neienākam ar vienādu starta komplektu, daļa no mums ir jūtīgāki pret dažādiem kairinātājiem, un līdz ar to ātrāk reaģē arī veģetatīvā nervu sistēma. Ne velti ir virkne situāciju, kurās viens cilvēks ir mierīgs, bet cits krīt izmisumā. Savulaik ārvalstu mediķi veica pētījumu, novērojot bērnus no piedzimšanas brīža līdz pieaugušo vecumam. Viņi secināja – to bērnu, kuri līdz trīs gadu vecumam ir kautrīgāki, veģetatīvā sistēma pieaugušo vecumā ir jūtīgāka pret dažādiem kairinātājiem.

·         Visbiežāk veģetatīvā nervu sistēma cieš no psiholoģiskas dabas cēloņiem, un, kad tā ir pārslogota, tad tas izpaužas dažādās fizioloģiskās reakcijās – rodas sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi, gremošanas trakta darbības traucējumi, ir apgrūtināta elpošana.

Vai taisnība, ka sievietes biežāk slimo ar veģetatīvo distoniju?

Pēc statistikas datiem, ar veģetatīvo distoniju tiešām biežāk slimo sievietes. Bet sievietēm atšķirībā no vīriešiem ir savādāka uzvedība, proti, sieviete ir vairāk tendēta meklēt palīdzību nekā vīrietis situācijā, kad radies kāds diskomforts. Sieviete dodas pie ārsta, bet vīrietis iet pie draugiem un uz krogu. Bet, analizējot vīriešu atkarību no alkohola un iemeslus, kāpēc viņi dzēruši, var secināt, ka arī viņiem nereti bijuši veģetatīvās distonijas simptomi.

Ārstēšana un profilakse

Ja cilvēks ikdienā jūtas ierobežots un izjūt kādu no iepriekš minētajiem veģetatīvās distonijas simptomiem, ir jādodas pie ārsta. Tāpēc ka, ilgstoši nespējot pilnvērtīgi strādāt, savas sliktās pašsajūtas dēļ var zaudēt gan starpcilvēciskās attiecības, gan savas darba pozīcijas. Kad cilvēkam ir veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, bet vēl netiek diagnosticēta veģetatīvā distonija, iespējams, pietiks ar vizītēm pie psihoterapeita vai psihologa un drosmīgu stāšanos pretī savām bailēm. Bet reizēs, kad sākusies veģetatīvā distonija, visticamāk, būs jādzer zāles. Lēkmes var mazināt ar trankvilizatoru palīdzību, bet trankvilizatori veido atkarību, tāpēc tos var rekomendēt tikai ārstēšanās sākumā. Tāpēc pašlaik tiek uzskatīts, ka pareizi ir nozīmēt antidepresantus ilgstošam ārstēšanas kursam. Tas nozīmē, ka ar vienu antidepresantu paciņu nepietiks. Ja traucējumi ir parādījušies nesen, zāles jādzer vismaz pusgadu. Ja ir sūdzības ilgāk nekā divus gadus, ārsti pacienta stāvokli vērtē kā hronisku, tādā gadījumā ārstēšanās kurss var būt vēl ilgstošāks. Stāvoklim stabilizējoties, zāļu devu var samazināt. Antidepresanti neizraisa atkarību, un lielākā daļa cilvēku tos panes ļoti labi. Tāpat būtu vēlams apmeklēt psihoterapiju individuāli vai grupās, lai apzinātos, par kādām situācijām un jūtām cilvēks tik ļoti satraucas. Katrai situācijai ir nepieciešams atrisinājums, pretējā gadījumā var sanākt tā, ka, pārtraucot lietot zālēs, neatrisinātā situācija atkal “uzbrūk”.

Tāpat jāveic arī dažādi profilaktiski pasākumi.

·         Ja periodiski rodas veģetatīvās sistēmas traucējumi, cilvēkam sev jāuzdod jautājums – kas pašlaik notiek manā dzīvē, par ko mans ķermenis signalizē? Tas var liecināt par pārstrādāšanos, neapmierinātību, vīrusa infekcijas sākumu.

·         Obligāti jāuzsāk fiziskas aktivitātes, kas sagādā prieku. Tā var būt gan skriešana, gan aerobika, gan ārstnieciskā vingrošana. Jebkas, kas ļauj justies labāk.

·         Būtu vēlams veikt kontrastdušas.

·         Jālieto augu valsts tējas.

·         Jāizprot savs stāvoklis un jācenšas neuztraukties par veģetatīvās distonijas simptomiem. Pētījumi pierāda, ka cilvēki, kuri saprot sirdsklauvju, vārguma, galvas reiboņu un citu simptomu iemeslu, mazāk satraucas un pārdzīvo, līdz ar to veģetatīvās reakcijas ir mazāk izteiktas.

·         Nevajag bīties no veģetatīvajām lēkmēm. Tādējādi tās var tikai pastiprināt un izsaukt. Turklāt apkarot veģetatīvos simptomus, izjūtot bailes, būs neiespējami, jo tās paralizē un neļauj rīkoties.

·         Jāmācās “neņemt galvā”. Ir lietas, kuras var atrisināt, un tās vajag risināt. Bet, ja situācijā neko nevar mainīt, tad jāmācās par to nedomāt. Jāmēģina sakarīgi skatīties uz dzīvi un neglobalizēt.

Raksta tapšanā izmantota Andreja Kurpatova grāmata “Uzveiksim asinsvadu veģetatīvo distoniju”.*

  • Grūtā cīņa ar veģetatīvo distoniju

Pirms trim gadiem Inga saskārās ar bubuli, ko sauc par veģetatīvo distoniju. Tas gandrīz paralizēja viņas dzīvi. Tā ir pieredze, kuru viņa nevēlas piedzīvot atkārtoti.

Kad bilde viļņojas

“Gribu sākt ar to, ka šobrīd nu jau gadu jūtos labi – veģetatīvās distonijas pazīmju vairs nav. Kaut arī “piedzīvojums” ar veģetatīvo distoniju bija biedējošs un ļoti nepatīkams – tas ietekmēja ne tikai pašsajūtu, bet arī attiecības ģimenē un darbā, spēju vadīt automašīnu un vēlmi iziet sabiedrībā –, vienlaikus tas lika iepazīt sevi un iemācīties ieklausīties savā ķermenī un sajūtās, saprast tos signālus, ko dod pašas ķermenis un prāts, kā arī iemācīties sevi nepārslogot fiziski un emocionāli. Šo pārliecību man ir svarīgi saglabāt – Sajūtu, ka es tikšu galā, zināšu, kā rīkoties, ja tas atgadīsies vēlreiz. Jo atmiņas par notikušo uzdzen bailes. Par to, ka kaut kas nav kārtībā, sāku raizēties pirms trim gadiem, kad studēju maģistrantūrā ārpus Latvijas. Mācību gada pirmā semestra beigās – laikā, kad bija daudz jālasa un jāraksta, sēžot bibliotēkā, – jutu, ka nevaru vairs palasīt. Šo sajūtu ir diezgan grūti aprakstīt, to bija problemātiski noraksturot arī ārstiem, pie kuriem vērsos pēc konsultācijas. Likās, ka nevaru sakoncentrēties uz burtiem, kas jālasa, nevaru nofokusēt skatienu. Varētu teikt – galvas reibonis, bet ne tāds, kāds rodas brīdī, ja strauji pieceļas no guļus pozas. Savādāks. Trakākais, ka šī sajūta nepārgāja arī tad, kad beidzu lasīt – apkārtējā “bilde” turpināja “viļņoties”. Arī kārtīga izgulēšanās nepalīdzēja. Pēc pāris dienām šai sajūtai pievienojās slikta dūša, sāpēja galva un trīcēja rokas. Kopumā vairs nevarēju darīt to, kas tajā brīdī bija jādara – ne palasīt, ne parakstīt. Brīžiem nevarēju īsti noformulēt domu. Bija ļoti nepatīkami. Tā kā biju tālu no mājām, vērsos pie universitātes ārsta, kurš mani izmeklēja, bet neko aizdomīgu neatklāja. Ieteica masēt kaklu un plecus, jo, viņaprāt, šīs sajūtas esot radušās no pastāvīga sasprindzinājuma. Pati biju ļoti uztraukusies, jo jau kādu laiku dzēru medikamentus, kas ārstē galvas smadzeņu orgāna hipofīzes traucējumus. Baiļojos, vai nav kāda saistība ar šo slimību, vai man nekļūst sliktāk. Latvijā sazvanītais ģimenes ārsts un endokrinologs teica, ka šāda saistība nevar būt un iemesls ir jāmeklē citur. Pirmā reize, kad piedzīvoju minētās sajūtas, pārgāja aptuveni pēc trīspadsmit dienām. Vienā dienā sajūtas vienkārši pazuda. Ziemassvētkos biju Latvijā, tad devos pie ģimenes ārsta. Mani nosūtīja pie neirologa, kas savukārt nosūtīja uz dopleroskenēšanu – asinsvadu pārbaudi kaklā. Tur neko sliktu neatklāja. Pirmā neiroloģe, pie kuras vērsos, bija arī homeopāte, viņa man izrakstīja divu veidu homeopātiskos graudiņus un tinktūru, ar ko ierīvēt kaklu, ja sajūtas atkārtojas.”

Vienīgais risinājums – atlūgums

“Aptuveni trīs mēnešus viss bija kārtībā. Otrā semestra vidū, kad atkal biju universitātē, sajūtas atkārtojās, bet nu tas turpinājās ilgāk – divdesmit dienu. Centos staipīties un masēju kaklu. Cerēju, ka nepatīkamās sajūtas pāries pašas, un tā arī bija. Lietoju homeopātiskos graudiņus un tinktūru, domāju, ka tas mazliet palīdzēja. Taču, kā izrādījās vēlāk, tas bija tikai uz mirkli.
Pavasarī atgriezos Latvijā, lai rakstītu maģistra darbu un būtu kopā ar ģimeni (esmu precējusies, un man ir dēliņš). Devos pie ģimenes ārsta. Mani nosūtīja pie fizioterapeita, kas apmācīja veikt noteiktu vingrojumu ciklu, lai nostiprinātu kakla un plecu muskulatūru. Lika vingrot mājās, ko arī darīju maģistra darba rakstīšanas laikā. Man ieteica bieži pastaigāties un atslābināt muskuļus. Tas deva efektu, jo izteiktas sūdzības par reiboņiem vai sliktu pašsajūtu tobrīd neradās.
Pēc universitātes beigšanas atgriezos Latvijā un sāku strādāt. Jaunais darbs bija ļoti intensīvs, un tā savienošana ar ģimeni un rūpēm par dēlu bija liels izaicinājums. Puika nemitīgi slimoja, un darbu nācās apvienot ar dēla ārstēšanu. Aptuveni pēc pusgada jaunajā darbā jutu, ka vairs netieku galā. Ar vīru izlēmām dēlu kādu laiku nelaist bērnudārzā, sameklējām aukli, un patiešām kādu mēnesi viņš bija vesels. Tā bija neliela atslodze, tomēr sapratu, ka kaut kas ir jāmaina, jo tik intensīvu darbu nevaru izturēt. Risinājums nāca spontāni – pēc kādas īpaši grūtas nedēļas darbā es vienkārši uzrakstīju atlūgumu. Pēc tam vadība mēģināja saprast, kas par lietu. Teicu, ka man jābūt ar bērnu, jo viņš daudz slimo. Stāstīju, ka gribu meklēt mierīgāku darbu.”

No antidepresantiem līdz homeopātijai

“Un tad sākās pats trakākais periods, ko vēl tagad atceros kā murgu. Kad strādāju pēdējo mēnesi, jutu, ka reibonis un viļņošanās atgriežas. No vienas puses, jutu atvieglojumu, jo biju pieņēmusi lēmumu aiziet no darba, taču, no otras puses, uztraucos, ko darīšu tālāk, kur strādāšu. Daudzi draugi bija neizpratnē – kāpēc tu aizgāji no tik laba darba? To, ka man ir slikta pašsajūta, neatklāju, jo nezināju, kā to aprakstīt. Joprojām biju neizpratnē, kas ar mani īsti notiek, neviens taču nebija teicis, ka man ir veģetatīvā distonija. Tādu jēdzienu nebiju pat dzirdējusi. Mana pašsajūta pasliktinājās. Reiboņiem pievienojās tāds kā uzbudinājums, jocīgs satraukums, kas auga augumā. Kādu mēnesi pēc aiziešanas no darba jutu – nu ir pavisam slikti. Galvas reiboņi bija mazinājušies, taču pieņēmās spēkā satraukuma, trauksmes sajūta. No rītiem negribēju celties, aiztaisīju aizkarus un gribēju kaut mazliet ilgāk pagulēt. Taču tas nebija iespējams, jo bija jārūpējas par dēlu.
Ar šīm izjūtām vēlreiz vērsos pie ģimenes ārstes. Viņa ieteica konsultēties ar citu neiroloģi, kas man veica visas iespējamās pārbaudes, bet nekādas fiziskas saslimšanas neatklāja. Šī daktere bija pirmā, kas man noteica diagnozi – veģetatīvā distonija. Viņa man izrakstīja nervus nomierinošas zāles, kuras sāku lietot, taču trauksmes sajūta arvien pastiprinājās, un es to vairs nevarēju kontrolēt. Jutu, ka mazinās apetīte un krītas svars.
Pēc mēneša devos pie neiroloģes vēlreiz. Šoreiz viņa man izrakstīja antidepresantus. Kad sāku lietot antidepresantus, mana pašsajūta ļoti ātri uzlabojās. Trauksmes sajūta pazuda, nekādu reiboņu vairs nebija. Vēl jutos vārga un lielu slodzi nevarēju izturēt, bet pašsajūta pamazām uzlabojās. Kopumā antidepresantus lietoju aptuveni trīs mēnešus. Diemžēl to turpināt vairs nevarēju, jo antidepresantu lietošana pasliktināja hipofīzes traucējumus, par kuriem jau stāstīju iepriekš. Endokrinologs kategoriski aizliedza šo zāļu lietošanu. Kad pārtraucu lietot antidepresantus, pēc pāris dienām nepatīkamās sajūtas sāka atgriezties. Neiroloģe ieteica homeopātiskajā aptiekā iegādāties asinszāles tinktūru. Pārsteidzošā kārtā tā patiešām palīdzēja. Es jutos krietni labāk, zaudētais svars pamazām atgriezās, un atmiņas par šaušalīgo posmu aizmirsās. Pēc kāda laika devos tālākā ceļojumā. Kad atgriezos mājās, atkal jutu vieglu trauksmes sajūtu, taču, palietojot asinszāli, tā pārgāja. Es sāku aktīvi sportot – šobrīd regulāri skrienu un braucu ar riteni. Manuprāt, sportošana ir labākais profilaktiskais līdzeklis pret veģetatīvo distoniju. Tāpat atmetu smēķēšanu. Mana pašsajūta ir lieliska, man ir daudz spēka un radošās enerģijas.” *

 

  • Dakter, kā man sadzīvot ar neirocirkulatorisku astēniju?
    psihiatre, psihoterapeite Lada Stoligvo

 

Bieži man zvana pacienti un lūdz padomu par neirocirkulatorisko astēniju. Pacienti un viņu radi pārdzīvo, ka arī pēc ilgstošas ārstēšanas un atkārtotas izmeklēšanas, kurā neatklāj nekādu būtisku patoloģiju, stāvoklis ir nestabils un viņi spiesti sadzīvot ar traucējošām sajūtām, ir nomocīti un vīlušies gan ārstos, gan ārstēšanā. Cilvēki, kam šie traucējumi radušies pēdējos 10 – 15 gados, savu mokošo slimību sauc par somatoformu veģetatīvu disfunkciju. Būtībā tā ir viena slimība, bet dažādi nosaukumi figurē tāpēc, ka Latvijā tika ieviesta SSK–10 klasifikācija. Somatoformo traucējumu galvenās pazīmes ir atkārtotas sūdzības par somatiskiem simptomiem ar pastāvīgu prasību pēc medicīniskas izmeklēšanas, lai gan atkārtotā apskatē neatrod patoloģiju un ārsti nespēj pārliecināt slimnieku, ka simptomiem nav somatiska pamata. Traucējumu grupa ietver somatoformu veģetatīvu disfunkciju, hipohondriskus traucējumus, somatizētus traucējumus un hroniskus somatoformus sāpju traucējumus. Somatoforma veģetatīva disfunkcija Tās simptomi attēlo kāda veģetatīvās nervu sistēmas (VNS) inervēta orgāna vai orgānu sistēmas traucējumus. Ir divu veidu simptomi: l VNS uzbudinājuma simptomi – sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes, bažas; l nespecifiskas mainīgas sūdzības – smeldzīgas vai asas sāpes, dedzināšana, smaguma, iestiepuma, pilnuma sajūta. Biežāk sastopamās somatoformas veģetatīvas disfunkcija formas ir: 1) sirds neiroze; 2) Da Kostas sindroms vai neirocirkulatoriska astēnija; 3) psihogēniskas cilmes sūdzības: l aerofāgija, dispepsija, caureja, l biežāka urinēšana, dizūrija, l kairinātas zarnas sindroms, meteorisms, l hiperventilācija, klepus, l pilorospazma, žagošanās. Parasti ir grūti sirdzējiem izskaidrot, kāpēc mediķi vienas slimības nosaukšanai izmanto dažādu vārdu kombināciju. Jaunā SSK–10 klasifikācijā neirocirkulatoriska astēnija iekļauta somatoformas veģetatīvas disfunkcijas slimību grupā. Neirozes veidi Pētījumi liecina, ka 15 – 30% iedzīvotāju ir noteiktas psihiskas grūtības, kas prasa speciālista palīdzību. Iespējams, ka vairums šo grūtību ir reakcija uz dzīves apstākļiem. Parasti visus “vieglākos traucējumus” mēdz saistīt ar neirozi. Pēc klīniskās ainas un slimības gaitas K. Ernsts (1965) piedāvāja šādus neirožu attīstības veidus: l fāziska – neirozes epizodi nomaina bezsimptomu posms; l viļņveida – ar nepilnu remisiju; l viendabīga – dinamika bez izteiktām fāzēm, intervāliem un simptomātikas maiņas. Fāziska neiroze tiešām ir labvēlīgākā neiroze un attaisno cerības uz ātru atveseļošanos pēc stresora likvidēšanas. Viļņveida neiroze ar nepilnu remisiju rada daudz raižu pašam slimniekam un viņa tuviniekiem. Dzirdot vārdu neiroze, cilvēki uzskata, ka stāvoklis ir “nenopietns”, “tikai iedomas”, vajag tikai saņemties un kaite pati pāries. Šai gadījumā svarīgi nepārvērtēt slimību – tad tā kļūs par hipohondriju un absolūtu sevis biedēšanu. Otra galējība – ignorēt problēmu un ar pārgalvīgu rīcību (pārmērīgu slodzi, stresu, alkoholu) veicināt slimības progresēšanu, kas sliktākā gadījumā var kļūt par viendabīgu neirozi. Viendabīgā neiroze ir ārkārtīgi nelabvēlīga, jo var cilvēku padarīt par invalīdu. Taču šāda gaita var būt ne tikai ielaistai vai neārstētai neirozei. Slimības gaita var būt nelabvēlīga jau no saslimšanas sākuma, un veidosies viendabīga neiroze ar daļēju vai absolūtu rezistenci pret terapiju. Neirotisko traucējumu patoģenēze Mūsu dienās galvenie neirotisko traucējumu patoģenēzes faktori ir: l psihogēniska trauma; l ģenētiska predispozīcija; l personības struktūra. Psihogēniskas traumas un stress ir mūsu sabiedrībā ļoti aktuāla problēma. Latvijā vide un sabiedrība nav “psihoekoloģiska”. Attiecības divu cilvēku starpā nevar būt labākas vai sliktākas par attiecībām starp cilvēku un valsti, savukārt attiecības starp valsti un cilvēku nevar būt labākas vai sliktākas nekā attiecības starp mums. Kārtējais apburtais loks? Diemžēl jā. Pēc iedarbības veida ir divu veidu stresori: stresori, kas izraisa ekstrēmu situāciju, un stresori, kas vāji, bet ilgstoši ietekmē cilvēku, veidojot psihotraumatisku situāciju, dezorganizējot personību un radot sākotnējos psihopatoloģiskos simptomus. Var būt arī gadījumi, kad katrs stresors pats par sevi nespēj izraisīt negatīvas sekas, bet, vienlaikus pastāvot un iedarbojoties, vairāki šādi faktori var radīt nopietnu stāvokļa pārmaiņu. Vāju stresoru varianti ir: l ilgstošas psihiskās spriedzes (saspringuma) situācijas, kurās nozīmīgs faktors ir adaptācijas sistēmas pārpūle. Tās ir situācijas, kad saglabājas darba vai dzīves tempa pārrāvums (trūkums), kas prasa pastāvīgu pārslēgšanos un savaldīšanos; l paaugstinātas atbildības situācijas, kad ilgstoši nav dekompensācijas simptomu, bet pastiprināti rodas mokoša sajūta par nepadarīto un nepagūto, pastiprinot iekšējo trauksmi un izraisot nervu sabrukumu; l situācijas, kas izraisa neapmierinātību ar sevi, saistītas ar sliktu garastāvokli, kad apkārtējais sāk likties vienveidīgs, apnicīgs un garlaicīgs; l situācijas, kad netiek nodrošinātas visas personības pamatvajadzības, trūkst pārdzīvojuma pilnības, lai gan ir ārēja labklājība. Analizējot cilvēka dzīvi un apstākļus, kas veicinājuši neirozes izpausmes, diezgan bieži izdodas atklāt provocējošus faktus. Gadījumos, kad droši nevaram nosaukt izraisītāju, VNS darbības traucējumi var liecināt par maskētu depresiju, kas ir līdzīga somatoformiem traucējumiem, bet patiesībā sirdzējam ir nopietni garastāvokļa traucējumi. Tā jau ir pavisam cita slimību grupa. Ārstējot gan neirocirkulatorisku astēniju, gan maskētu depresiju, izmanto antidepresantus. Diezgan bieži neārstētai neirozei pievienojas depresija. Somatoformi traucējumi un shizofrēniska spektra slimības Retāk somatoformas izpausmes var būt shizofrēniska spektra slimību kompleksā. Ir svarīgi zināt agrīnus slimības simptomus, jo bieži slimība sākas pusaudžiem un jauniem cilvēkiem un gribas visu norakstīt uz neirozi, nevis atzīt nopietnāku problēmu. Bet tādā gadījumā sūdzībām būs raksturīga zināma nenoteiktība un neskaidrība, kā arī dīvaini pārdzīvojumi un spriedumi. Biežāk sastopamie shizofrēniska spektra slimību agrīnie simptomi ir l miega traucējumi, mainīts diennakts ritms; l atsvešināšanās, izolēšanās, aizdomīgums un bailes; l mācību vai darba kavējumi, vairīšanās atstāt mājas; l nespēja koncentrēties, skatīšanās vienā punktā, nenoteiktība; l pārmērīga alkohola vai narkotiku lietošana, vienas un tās pašas darbības atkārtošana, ēšanas untumi; l atkāpšanās no personiskās higiēnas, ekscentrisks apģērbs; l bieži pārbraucieni vai ceļojumi, garas un bezmērķīgas pastaigas; l pastiprināts jutīgums pret gaismu vai skaņu, pastiprināta kairināmība; l neparasta aizraušanās ar garīgumu vai reliģiju; l dīvaina uzvedība; l bezsaturīgas, abstraktas, neloģiskas runas par šķietami ļoti nozīmīgām lietām, apsēstība ar kādu domu vai ideju. Ja bez saprotama iemesla rodas vairākas minētās pazīmes, jālūdz medicīniska palīdzība. Pēdējās divas pazīmes ir īpaši draudīgas. Ģimenes, kas pieredzējušas pakāpenisku slimības sākumu, atzīst, ka ir ļoti grūti novilkt striktu robežu starp slimību un normu. Ar laiku uzvedības pārmaiņa kļūst redzamāka un, ja netiek saņemta palīdzība, grūti paciešama. Neirozes izpausmes un personības traucējumi Īpaši spilgti neirozes varianti no paša sākuma var būt hipotētiski saistīti ar endogēnisku slimību vai personības traucējumiem. Tāpēc ir pamatota kombinēta terapija, proti, antidepresantu kombinēšana ar neiroleptikām un antikonvulsantiem. Pēc preparāta ordinēšanas jāpaiet 2 – 3 nedēļām, lai spriestu par efektivitāti un domātu par ārstēšanas shēmas maiņu vai korekciju. Klīniski ilgstošākās un dziļākās neirozes, kā arī neirozes ar periodiskām epizodēm ir personības traucējumu gadījumā. Nespeciālistam šķiet, ka tā ir pretruna – ka cilvēkam nevar būt tik daudz diagnožu! Bet personības traucējumu gadījumā neirotiskās parādības ir savdabīga maska. Mēs redzam un apzināmies tikai virspusējo slāni, bet personības struktūras īpatnības veicina neirozes pāreju hroniskā formā un nosaka nelabvēlīgu prognozi. Biežāk hroniska neiroze ir psihastēniskām, histēriskām, trauksmainām, atkarīgām, narcistiskām personībām. Personība ir noturīgs uzvedības un savstarpējo attiecību ar apkārtējiem cilvēkiem kopums, kas nosaka cilvēka sociālo adaptāciju. Personības traucējumi ir hronisks stāvoklis, kas atspoguļo “es” savdabību: robeža starp patoloģiju un normu zūd. Rakstura patoloģiskās pazīmes, kas pieprasa korekciju, var padziļināties vai mazināties atkarā no sezonas, menstruālā cikla fāzes, stresa, apkārtējo psiholoģiskā atbalsta. Tādēļ optimālas terapijas taktikas izvēle iespējama tikai dinamiskā novērošanā. Pēc statistikas datiem, ir vismaz 5 – 10% pieaugušu cilvēku ar personības traucējumiem. Parasti viņi neapzinās savu defektu, nevēlas to koriģēt un atraida palīdzības mēģinājumus. Tomēr viņiem ir traucēta sociālā adaptācija, ir paaugstināts alkoholizācijas, narkomānijas un sociālo normu pārkāpšanas risks. Tādēļ personības traucējumi ir viena no grūtāk risināmām medicīniskām problēmām. Analizējot atipisku depresiju, hronisku smagu neirozi ar nepārtrauktu gaitu, strādājot ar klientiem, kas uzskata sevi par garīgi veseliem, labi sociāli funkcionē, nekad nav bijuši ārstu redzeslokā, bet sūdzas par mazvērtības vai tukšuma un dzīves jēgas zaudēšanas sajūtu, varu izvirzīt hipotēzi, ka personības traucējumi iedzīvotāju vidū izplatīti plašāk, bet pagaidām mēs nevaram izstrādāt efektīvu metodi, kas atspoguļotu reālo stāvokli. Personības traucējumu patoģenēze joprojām līdz galam nav skaidra. XX gadsimtā zinātnieku domas svārstījušās starp bioloģiju un psiholoģiju. Un tikai gadsimta beigu pētījumi pierādījuši, ka taisnība var būt abām pieejām un ka tās nav pretrunā. Lai objektivizētu pieeju, tika veikti katamnestiski un ģenealoģiski pētījumi. Autori strādāja ar bērnu grupu, novērojot katru personu no gada vecuma līdz jaunībai un periodiski veicot psiholoģiskus testus. Pēc trīs gadus veca bērna (kad iedzimto faktoru nozīme ir izteiktāka) uzvedības un reakcijas bija iespējams drošāk prognozēt viņa personības tipu nekā pēc audzināšanas un savstarpējām attiecībām ģimenē. Citā pētījumā autori novēroja atsevišķas rakstura pazīmes. Piemēram, bailīgums ir personības iezīme, kas saglabājās no gada vecuma līdz jaunībai un kuras pakāpe korelē ar veģetatīvo reakciju intensitāti uz jauniem kairinātājiem. Tika izvirzīta hipotēze, ka bioloģiskie faktori veido temperamentu un tas mijiedarbojas ar apkārtējo vidi. Šī mijiedarbība nosaka turpmāko personību. Tieši ar sarežģīto mijiedarbības procesu skaidrojama grūti nosakāmā robeža starp normu un personības traucējumiem, traucējumu pakāpi un simptomu fluktuāciju. Tāpēc var secināt, ka nosliece uz neirocirkulatorisko astēniju un somatoformiem traucējumiem ir konstitucionāli determinēta. Arī prakse liecina, ka ne visiem cilvēkiem stresa apstākļos ir šāda neirozes forma. Konkrēta neirozes forma atkarīga no iedzimtības – no tā, kura orgānu sistēma ir “vājāka” un pirmā reaģēs uz pārmērīgu stresu. Kādas var būt psihosomatiskas izpausmes? Pēdējā laikā sarunā ar pacientiem ārsti regulāri izmanto vārdu “psihosomatika”. Tas ir aptuveni tā: cilvēks atnāk pie ārsta ar kādu pavisam konkrētu sūdzību, piemēram, viņam sāp galva vai mugura, ir sirdsklauves, drebuļi, nespēks vai diskomforts vēderā, bet, rūpīgi izmeklējot, nekādas objektīvas veselības problēmas netiek atrastas. Taču pacients šīs sūdzības nav izdomājis, viņš patiešām jūtas slikti. Šīs parādības iespējams nosaukt par psihosomatiskiem fenomeniem. Te ir runa par ļoti sarežģītu kompleksu, kas samērā ilgā laikposmā veidojas uz konkrēta dzīvā organisma bioloģiskā pamata. Katram no mums ir sava konstitūcija, savs genotips, nosliece uz kādu noteiktu reakcijas veidu. Mēs dzīvojam konkrētos apstākļos, saskaramies ar konkrētiem kaitīgiem faktoriem, un tas ir pamats, uz kura stresa vai emocionālā konflikta gadījumā veidojas disfunkcija un pēc tam arī slimība. Katram no mums ir savas bioloģiski vājās vietas, kas šādā gadījumā cieš pirmās: vienam tas būs kuņģa un zarnu trakts, citam – sirds, mugurkauls, reproduktīvie vai citi orgāni. Sākumā ir iekšējs konflikts. Pieņemsim, ka cilvēks nokļuvis emocionāli saspringtā situācijā, viņam rodas kāds iekšējs psiholoģisks konflikts. Parasti vairāk pārdzīvo to, kas notiek privātā, nevis sabiedrības dzīvē, taču nenokārtotām personiskām attiecībām var uzslāņoties arī sociālie faktori. Laikus neatrisināti konflikti izraisa konfliktu uzslāņošanos, kas pasliktina stāvokli, uzkrāj spriedzi, negatīvas emocijas, atsvešina partnerus, kropļo attiecības vai izraisa to pārrāvumu. Laikus neatrisināts starppersonu konflikts var izraisīt infertu – ārējā konflikta pārcelšanu uz iekšu, kad cilvēks konfliktu sāk pārdzīvot kā iekšēju un slēpjamu, kļūst depresīvs vai agresīvs. Tādos gadījumos ir pat grūti nosaukt konflikta cēloni – tik dziļi paslēpts dvēseles dziļumos. Infertētu konfliktu ir bezgala grūti psiholoģiski koriģēt, tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties patiesos konflikta cēloņus un laikus atrisināt radušās problēmas. Pacientiem ir hroniska psihoemocionāla spriedze, nespēja atrisināt problēmu, nepievilcīgas perspektīvas – psihosomatizācija kļūst “lētāka” nekā prognozējamie zaudējumi. Šis process notiek neapzināti! Piemēram, mīlas trijstūris – vīrietim ir divas sievietes. Tas graujoši ietekmē gan pašu vīrieti (kaut arī, no malas raugoties, viņš ir nelietis, kas krāpj savu sievu), gan sievu (viņa droši vien jūtas neomulīgi, pat ja nezina par mīļākās eksistenci, un vēl jo vairāk, ja zina, jo tad dvēseles mokas ir izteiktākas), un arī mīļākā nejūtas visai labi. Pastāv zināms konflikts starp dusmām un mīlestību, sievietes bailēm būt pamestai un vēlēšanos atbrīvoties no šās emocionāli grūtās situācijas. Lai kāds šis vīrietis šķiet no malas, viņam ir jūtas gan pret vienu, gan otru sievieti – gan dusmas, gan vainas apziņa, kas šīs dusmas pavairo, mīļums pret vienu sievieti, kas, iespējams, ir garīgi tuva, jo kopā nodzīvoti gadi, un arī kaisle pret otru sievieti. Tas ir iekšējs emocionāls konflikts. Ja tas netiek atrisināts, cilvēkam jāturpina ar to dzīvot, patērējot daudz emocionālās enerģijas. Ar laiku sāk darboties ļoti spēcīgi, varētu teikt, – arhaiski aizsargmehānismi, kas iestumj konfliktu dziļumā. Vīrietis nereti var teikt: “Jā, man ir šāds trijstūris, bet visi taču tā dzīvo. Vai tad es esmu sliktāks?” Sieva teiks: “Jā, viņš mani krāpj, bet es esmu mūsdienīga sieviete, man jārūpējas par bērniem, es vēlos saglabāt ģimeni. Ne man, ne viņam gabals nenokritīs tāpēc vien, ka tur ir tā otra.” Citiem vārdiem – sākas intelektualizācija un racionalizācija. Jo izglītotāks cilvēks, jo vairāk tas izpaužas – viņš ir spējīgs attaisnot neattaisnojamo un vārdos ar sava intelekta palīdzību spēj melnu nosaukt par baltu un baltu par melnu, tomēr dvēsele nejūtas īpaši labi. Tā nav spējīga “runāt” caur intelektuālo un emocionālo līmeni, tādēļ runā caur ķermeni – rodas psihosomatizācija. Diezgan bieži psihosomatiskas problēmas veidojas arī nenokārtotu darba attiecību dēļ, piemēram, ir valdonīgs priekšnieks, kas ne tikai dod direktīvus norādījumus, kā strādāt, bet arī personiski aizvaino, aizrāda. No vienas puses, padotais kā personība negrib vergot, bet, no otras puses, viņš nevar atļauties aiziet, jo jāuztur ģimene. Tā veidojas konflikts starp indivīda, ģimenes un kolektīva interesēm, un sekas var būt psihosomatiskas parādības. Tas notiek jebkurā gadījumā, kad cilvēks nav spējīgs pats sev godīgi pateikt, kas viņu neapmierina, tāpēc nav spējīgs apstākļus mainīt. Jo vairāk progresē emocionālais konflikts, jo grūtāk šo vainu ārstēt. Kā rīkoties? Vispirms jādodas pie ģimenes ārsta un vajadzības gadījumā pie speciālistiem, lai objektīvi pārbaudītu veselību. Ja netiek konstatēti reāli veselības traucējumi, vēlams apmeklēt psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru. Ļoti svarīgi, lai būtu saderība intuitīvā līmenī. Ja konkrētais cilvēks nepatīk, būs grūti viņam atklāties un veidot garīgi tuvas attiecības, stāstīt par savām domām un cerībām, neradīsies uzticēšanās. Var pat apmeklēt vairākus šādus speciālistus, lai izvēlētos īsto. Jāatceras, ka viens no speciālistu mērķiem ir izveidot ar pacientu saprotošas attiecības, kas palīdzēs pacientam saprast sevi, saprasties ar sevi, saprast savas jūtas un pēc tam savas vajadzības. Der atcerēties, ka psihoterapeits, psihologs vai psihiatrs nepretendē uz gudrinieka lomu un konkrētus padomus, kā rīkoties konfliktsituācijā, sniedz tikai ļoti retos gadījumos, kad pacienta rīcība var apdraudēt viņa dzīvību vai veselību. Pārējos gadījumos cilvēkam būs jālemj pašam, kā rīkoties ar savu problēmu. Nemelot sev! Mēs ļoti bieži neapzinamies, kā jūtamies, un domājam, ka jūtamies tā, kā attiecīgos apstākļos būtu jājūtas. Taču jāmācās ieklausīties savā sirdī, un to var panākt, nemelojot sev. Jāmācās pateikt sev, ko patiesībā jūtam un kā jūtamies. Savu jūtu nepazīšana ir kaitīga. Izprast savas attiecības ar slimību un sevi pašu iespējams, uzdodot sev šādus jautājumus: Jums sāp mugura tā, it kā jūs darītu... Jums sitas sirds tā, it kā jūs darītu... Parunāt ar savu slimību – ja slimības izpausme būtu dzīva būtne, piemēram, cilvēks, ko tā jums teiktu? Sakāmvārdi un parunas, kas ienāk prātā par slimu ķermeņa daļu. Uzrakstīt vēstuli savai slimībai, bēdai utt. Ievērojot konstitucionālo predispozīciju, cilvēkiem, kam jau minimāla pakāpē raksturīga veģetatīvās sistēmas “ieinteresētība” stresa situācijā vai kādreiz jau bijusi neirozes epizode, būtu vēlams nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, norūdīšanos, ūdens procedūrām, elpošanas vingrinājumiem. Tas jādara sistemātiski, bet, ja ir jau izteiktākas sūdzības, jākonsultējas ar ārstu, jo pārgalvīga norūdīšanās var stāvokli pasliktināt. Raksts no http://www.psihoterapija.lv/ *

 

 

Kas tāda ir veģetatīvā distonija? 

   Vai Jums kādreiz bija karstuma un aukstuma viļņi, palika tumši acīs no kādas vienkāršas kustības, sāpēja vēders no pārdzīvojumiem, mute bija sausa no uztraukumiem? Šo simptomu virkni var turpināt uzskaitīt arī tālāk, protams, vismaz vienreiz gadā katram no mums nācās sastapties ar šādiem nepatīkamiem simptomiem. Kā liecina statistika, ļoti izplatītas sūdzības no pacientu puses (apmēram 80% pacientu) ir par lielu nogurumu pat no rītiem, apātiju, spēku izsīkumu, sirds darba pasliktināšanos, sirds aritmiju. Šie visi pacienti cieš no tā saucamās veģetatīvās distonijas. Šī kaite, protams, nav nāvējoša, bet diezgan nepatīkama, skar pārsvarā sievietes, bet vīrieši arī sūdzas par iepriekšminētajiem simptomiem.

Veģetatīvā distonija bieži vien progresē pavasarī un rudenī, kad jebkuram cilvēkam tiek novērota avitaminoze un depresīvs noskaņojums, bet te klāt vēl pievienojas nezināmās kaites simptomi, kas tā kā dubulto pavasara vai rudens apātiju. Galvenais šīs kaites rašanās cēlonis ir visu organisma funkciju disbalanss. Būtībā veģetatīvā distonija nav slimība, bet tāds organisma stāvoklis. Veģetatīvā nervu sistēma ir atbildīga par visu organisma iekšējo orgānu darbību, kā arī kontrolē organisma homeostāzi – iekšējās vides sabalansēšanu. Ja „kurators” (veģetatīvā nervu sistēma) kādreiz nepilda savu darbu, cilvēks var saskarties ar pašā sākumā aprakstītajiem simptomiem. Katram cilvēkam šīs kaites simptomi izpaužas atkarībā no tā, kāds orgāns ir visjūtīgākais un reaģēs visātrāk.

   Parasti veģetatīvā distonija rodas jau bērnībā, īpaši emocionāli nestabiliem, pārdzīvojumu ietekmīgiem bērniem. Šādi bērni ir īpaši nervozi, kaprīzi, bieži slimo, ar grūtībām var izturēt mācību slodzi. Veģetatīvās distonijas iemesli tomēr līdz galam vēl nav noskaidroti. Zinātnieki domā, ka galvenais iemesls varētu būt galvas smadzeņu veģetatīvo centru disfunkcijas dēļ, bet izteiktākie simptomi parādās, ja cilvēks ir pakļauts emocionālo stresu un pārdzīvojumu periodam vai ir noteikts organisma hormonālo svārstību laiks. 

   Par laimi, bieži vien mazuļi „izaug” no veģetatīvās distonijas, kas ir bijusi bērnībā. Pieaugušajiem cilvēkiem ir krietni grūtāk tikt galā no šīs kaites. Pacientiem mēdz būt daudz smagākie simptomi, piemēram, galvas reiboņi, ģīboņi, elpas trūkums, pat panikas lēkmes.

Kādā veidā veģetatīvā distonija liek sevi pamanīt?

   Katra organisma sistēma reaģē savādāk, piemēram:

  • Sirds asinsvadu sistēma: ar asinsspiediena svārstībām, aritmiju, ar sāpēm krūškurvja kreisajā pusē.
  • Elpošanas sistēma: ar elpas trūkumu, apgrūtināto ieelpu, forsēto un paātrināto elpu.
  • Kuņģa-zarnu trakts: ar vemšanu, meteorismu, atraugām, caureju vai atkal aizcietējumiem.
  • Termoregulācijas sistēma: ar drebuļiem, paaugstināto sviedru izdalīšanos, ar karstuma un aukstuma viļņiem.
  • Vestibulārā sistēma: ar galvas reiboņiem, ģīboņiem.
  • Urīnizvadsistēma: ar palielinātu urinēšanu, niezi un sāpēm ģenitāliju apvidū.
  • Emocionālajā sfērā: ar darba spēju intensitātes samazināšanos, iekšējo sasprindzinājumu, apātisko garastāvokli, miega traucējumiem, raudulīgumu.

   Kādi ir veģetatīvās distonijas ārstēšanas pamatprincipi?

   Tā kā veģetatīvo distoniju nav iespējams noteikt ar kaut kādām analīzēm vai pēc izmeklēšanas un šī kaite izpaužas katram cilvēkam individuāli atkarībā no tā, kura no organisma sistēmām reaģē visstraujāk un ir visjūtīgākā, tad arī ārstēšana ir katram sava, specifiska. Bieži vien par veģetatīvās distonijas esamību ārsti spriež pēc pacientu sūdzībām. Pēc vairāku terapeitu atsauksmēm un pieredzes, ja tiek novērotas vieglas vai mērenas pacientu sūdzības, tad ļoti labi palīdz vienkāršas terapijas metodes tādas kā pilnvērtīgs miegs, mērena fiziskā aktivitāte, pareiza un sabalansēta ēdienkarte (daudz augļu un dārzeņu), negatīvu ieradumu atmešana un, protams, nepieciešama laba un galvenais regulāra atpūta. Cilvēkiem, kas cieš no veģetatīvās distonijas diezgan nopietni un smagi, ārsti pat nozīmē nootropos un nomierinošos zāļu līdzekļus. Tāds ārstēšanas kurss ilgst pat pusgadu un vairāk. 

   Svarīgi ir arī veikt profilakses pasākumus šai nepatīkamajai kaitei, kas ir daudz vieglāk un efektīvāk nekā pati ārstēšana. Profilaktiskie pasākumi ir noteikti nodarbošanās ar sportu (jo tiem, kas cieš no veģetatīvās distonijas, bieži vien visi dzīves procesi ir bremzēti, bet fiziskie vingrinājumi palīdz aktivizēt tos). Kā profilakse svarīgu lomu spēlē laba un kvalitatīva atpūta, izvairīšanās no stresiem un pārslodzēm darbā, pēc iespējas ir saudzīgāk jāizturas pret sevi un jāizvēlas mierīgs un nenervozs darbs. Pārslodzes un nenormēts darba grafiks (pārstrādāšana) izsit no sliedēm un provocē veģetatīvās distonijas paasinājumu. Ļoti svarīgi ir sabalansēti un pareizi ēst – jācenšas dot priekšroku barībai, kas uzlabo organisma vielmaiņu, piemēram, zivīm, augu valsts produktiem. Nervu sistēmu var nomierināt un stāvokli nedaudz uzlabot, lietojot produktus bagātus ar kāliju un magniju. Kāliju un magniju bagātīgi satur griķi, auzas, soja, aprikozes, burkāni, sīpoli, zaļie salāti, rieksti. Nekādā gadījumā šīs kaites pacientiem nedrīkst lietot alkoholu un smēķēt, jo alkohols un nikotīnskābe izraisa nervu sistēmas disbalansu. Lai palīdzētu sev tikt galā ar nepatīkamiem simptomiem, nepieciešams sevi rūdīt ar kontrastdušām, jācenšas staigāt basām kājām, kas stabilizē gan imunitāti, gan nervu sistēmu. Protams, pats galvenais bija un paliek – atpūta, kas ir viens no galvenajiem veģetatīvās distonijas ārstēšanas pamatprincipiem. Bez pilnvērtīgas un regulāras atpūtas visi centieni tikt vaļā no nepatīkamiem simptomiem būs bez panākumiem. 

   Sargājiet sevi un mīliet – tas ir viens no ceļiem kā būt veseliem! 

   Sagatavoja http://www.zalesinfo.lv/ *